Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts,
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēlo tik sarkanu dvesmu.
Tur kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli,
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena, vai nakts ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs skūpsts vai tavs skats,
Bet tās tukšās es notekās beru.
Kur tu esi, mans draugs, vai tai blāzmā, kas kūst,
Man no vientuļa mākoņa sejas,
Jeb no tevis man tik, kā šīs ilgas, kas lūzt,
Manā asā un satrauktā dzejā.
Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts,
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar sarkanu dvesmu.
