Mārtiņdiena, ko ik gadu atzīmē 10. novembrī, un kas tiek svinēta vienlaikus ar Apkūlībām, iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Tā bija pēdējā diena, kad lopus laida pieguļā, tāpat ap šo laiku beidzas veļu laiks, ko nomaina jautrā budēļos iešana.
Tiek uzskatīts, ka Mārtiņš stājies senākā Miesmieša vietā, kurš bijis rudens vīrs – viņam par godu kāvuši cūkas un žāvējuši gaļu. Mārtiņš bieži vien ir minēts kopā ar Ūsiņu – ko Ūsiņš pavasarī iesēj, to Mārtiņš rudenī nopļauj. Turklāt abi ir zirgu un bišu sargātāji. Atbilstoši latviešu tautas ticējumiem Mārtiņš reizi gadā atjāj ar zirgu apskatīt sētas un laukus, viņu savukārt pavada Mārtiņbērni, kas aplūkotajām vietām nes auglību, bet lopiem svētību.
Ja citos svētkos kāva gaili, tad Mārtiņdienā mājas saimnieks to nesa uz zirgu stalli, tur nokāva, bet asinis ietecināja zirgu silē, lai zirgi būtu veseli un stipri. Līdzīgi arī citiem mājlopiem upurējuši vistas. Nokautos putnus cepuši, ēduši un uzreiz gājuši gulēt, lai nākošajā rītā pieceltos jau pirms saullēkta. Līdz Mārtiņdienai jānokauj arī citi tam paredzētie lopi un jādzer cūku bēres. Vadoties pēc tradīcijām uz ēku durvīm zīmējuši lietuvēnu krustus, savukārt jaunas meitas zīlējušas nākotni.
Ko ēd: Šajā dienāuz galda klāj baltu galdautu, tā simboliski norādot uz ziemas tuvošanos. Galds jārotā ar baltām svecēm un mārtiņrozēm.
Mārtiņdienas galds bija bagātīgs, galvenokārt ar cepešiem, pīrāgiem, baltmaizi, kaņepēm, mizā ceptiem kartupeļiem, putraimdesām, biezpienu, medus plāceņiem, kā arī desām, lai cūkas labi barojas, bumbām jeb pītēm no pupām, kartupeļiem un kaņepēm, sagrūžot visu piestā. Obligāto ēdienu vidū neizpalika arī zoss, lai mieži labi augtu.
Ticējumi:
Ja zosis Mārtiņos pa dubļiem staigā, tad Lieldienās pa ledu.
Ja Mārtiņa diena miglaina, ziema būs silta.
Mārtiņos kaujama zoss, tad mieži labi padodas.
Ja Mārtiņa dienā sniegs uz jumtiem, būs gara ziema.
Ja Mārtiņa dienā sarima kokos, būs daudz dārza augļu.
