No citiem gaidi vismazāko;
No sevis sniedz katram vislabāko -
Tad dzīvosi mūžu visjaukāko.
Novelc savu šauro ''es'',
Lai tev sirds top daiļa, plaša,
Nesavtībā citiem sniedz
To, kas labs priekš tevis paša.
Bez iedomības aušīgas no sevis
Ej gaitā klusā, vingrini un kop
Tās dāvanas, ko liktenis tev devis, -
Tik tā vien cilvēks aug un pilnīgs top.
Kā zieds es tavu smaidu saulē ziedu,
Kā bite dailes smaržā noreibdams,
Un viss kā lūgsma es, ko tev es dziedu,
Kad gars mans mīlas pilns kā Dieva nams.
Simtu jaunu domu dod viens mirklis.
Visu dzīvi ietvert spēj viens mirklis.
Tūkstots mirkļu ir ikkatrā dienā -
Vai tu redzi, cik tu bagāts esi?
Saules gaisma, laimes dienas
Tev lai dzīves celiņā;
Tumšās dienas, melnās ēnas -
Mūža ceļa maliņā.
Nekas tik labs un teicams nav,
Kā kad bez palīga un paša kājām stāv.
Saulīt mīļā, saulīt labā,
Vienīgā, kas nemāk nīst;
Spīdi sirdīs jel kā dabā -
Tumsa ļaunā prom lai klīst!
Medus iegūstams ar bites pacietību,
Mālam vajag dvēseli un darbu.
Un, lai skanētu, klāt - lielu mīlestību.
Tu spēsi panest smago dzīves jumu,
Ka dzīvi neņem vis kā baudījumu,
Ja dzīvi uzskati kā uzdevumu.
To, ko sirds tev klusām lūdzās
Dzīves stundā svētākā,
To lai debess laipnā vara
Dod tev savā pilnībā!
Nelipt pie mazām cerībām,
Mūžam no lielām neatstāties,
Prast, ka caur likteņa grūtībām
Vīrs tik par vīru var rūdīties.
Nežēlot dienu bijušu,
Dienu, kas ausīs, neniecināt,
Klausīt no veciem gudrību,
Jauniem bēdās padomu zināt.
Ne mirdzīgais spožums, kas actiņas saista,
Šai dzīvē mums vērtību īsteno rāda:
Ir manta, kas nespīd, tak mūžīgi skaista:
To prātīgais meklē un krādams sev gādā.
Vai tur bezgalībai pretim
dvēsle plaukst un dūc kā zvans -
bezgalīga, nezināma?
Tai lai pusnakts sveiciens mans!
Kas laimi otram nenoliedz,
Visskaidrāko pats sevim sniedz.
Jo vairāk laimes citiem dod,
Jo vairāk sev tās cilvēks rod.