Ziedojuma tālrunis - 90006584 - 1ls nonāks, lai pabarotu bērnus.
Iveta Kivleniece viena pati audzina 5 bērnus - Lāsmu (12 gadi), Līgu (11 gadi), Beāti Beatrisi (7 gadi), Matīsu (3 gadi) un Raivi (1,5 mēneši). Iveta ir šķīrusies no vīra un par bērniem gādā viena pati. Iveta zaudēja darbu rudenī un līdz šim vienīgie ģimenes ienākumi ir ģimenes valsts pabalsts, invaliditātes pensija un uzturlīdzekļi vecākajiem bērniem. Kopumā ienākumi uz visu viņas ģimeni mēnesī ir 40 lati un 6 santīmi (57 Euro). Iveta dzīvo vecā koka mājā otrajā stāvā. Lielākie bērni guļ vienā gultā, bet māte ar mazo bērnu guļ uz mazas taburetes. Palīdzība, ko Iveta saņem no citiem cilvēkiem, ir ļoti nozīmīga un bieži vien ir vienīgais veids kā ģimene vispār spēj iztikt.
Allas Karpušenko ģimene. Alla ir jauna māte ar diviem maziem bērniem. Allai tētis ir miris, Allai māte un patēvs bieži lieto alkoholu,
tāpēc bērni ir jāaudzina vienai pašai. Dzīvojamās mājas pašai savas nav, agrāk viņa dzīvoja māja, kurā nav nedz elektrības, nedz ūdens, bet tagad kaimiņi viņai iedeva dzīvojamo māju, kurā vismaz ir elektrība. Allas kopējie ģimenes ienākumi ir 42 ls mēnesī. Alla ir ļoti jauka un izpalīdzīga, Allas pamāte ir vienīgā kas šad tad no darba atnes kādas gaļas. Alla spētu strādāt ja vien nebūtu jāauklē bērni. Alla ļoti vēlas turpināt tālāk mācīties taču tas nav iespējams, nav kam bērnus atstāt. Aicinām cilvēkus atsaukties un palīdzēt trūkumā nonākušām ģimenēm!
Kate un Beāte zaudēja tēvu, pirms bija piedzimušas.
Divus mēnešus pirms Beātes un Kates (2) piedzimšanas, tēvs izdarīja pašnāvību, dēļ finansiālās krīzes. Tā nonāca arī līdz Latvijas mazajai pilsētiņai Mālpils, kas atrodas vairākus desmitus kilometrus ārpus Rīgas, n nonāca arī līdz Baibai Basarabai (39). Viņa dzīvo viena pati ar savām mazajām dvīnēm vienā mazā istabiņā ar virtuvīti. Pēc viņas vīra nāves viņai ir palikuši tikai kaudze parādu un rēķini, kas jāmaksā.. Māte Baiba Basaraba (39) ir bezdarbniece, bez radiniekiem. Ir grūti, kad jādomā , kā pabarot bērnus katrā ēdienreizē.
- „Tas ir grūti: , viņa saka.
Ir daudz laika jāpavada ar meitām, bērnudārzam naudas nav līdz ar to pašai jāauklē meitas. Ja būtu brīva laika tad arī darbu iespējams atrastu. Baibai nav radinieku, kas varētu palīdzēt. Un pateicoties ekonomiskajai lejupslīdei, arī pašvaldība nevar daudz palīdzēt. Pēc budžeta samazinājuma kasē vairs nav līdzekļu ar, ko palīdzēt. Kad finanšu krīzes dēļ pilsētā bankrotēja mēbeļu fabrika un 300 strādnieku, palika bez darba, tad sociālā palīdzība nepietika visiem.
Daudzi ir atstāti izdzīvošanai pašu spēkiem un brīvprātīgo palīdzībai.
BRĪVPRĀTĪGO PALĪDZĪBA
Afenposten dodas pie Baibas un dvīņiem, nolietotā bloku mājā, kur viņi cenšas tikt galā.
Mašīna, kurā mēs braucam ir pilna ar makaroniem, graudiem un lietoto apģērbu. Matīss (21) un Oskars (19) Barkovski vairs neiet uz skolu, viņiem patīk parunāties par ātrām automašīnām. Viņi vada nelielu izdevniecību vecmāmiņas Rīgas daudzstāvu mājas dzīvoklī.
Viņi ik dienu un nakti pavada laiku, lai palīdzētu Latvijā grūtībās nonākušajām ģimenēm ar bērniem. Sociālie darbinieki visā valstī lūdz Matīsa un Oskara palīdzību. Abi tagad sadarbojas ar 14 pašvaldībām. Pašvaldības nosūta sarakstus ar trūcīgo ģimeņu ar bērniem adreses un viņi sēžas savā mazajā mašīnā un aizved tiem pārtiku un lietotos apģērbus.
BRĪVPRĀTĪGO PALĪDZĪBA
Afenposten dodas pie Baibas un dvīņiem, nolietotā bloku mājā, kur viņi cenšas tikt galā.
Mašīna, kurā mēs braucam ir pilna ar makaroniem, graudiem un lietoto apģērbu. Matīss (21) un Oskars (19) Barkovski vairs neiet uz skolu, viņiem patīk parunāties par ātrām automašīnām. Viņi vada nelielu izdevniecību vecmāmiņas Rīgas daudzstāvu mājas dzīvoklī.
Viņi ik dienu un nakti pavada laiku, lai palīdzētu Latvijā grūtībās nonākušajām ģimenēm ar bērniem. Sociālie darbinieki visā valstī lūdz Matīsa un Oskara palīdzību. Abi tagad sadarbojas ar 14 pašvaldībām. Pašvaldības nosūta sarakstus ar trūcīgo ģimeņu ar bērniem adreses un viņi sēžas savā mazajā mašīnā un aizved tiem pārtiku un lietotos apģērbus.
TAS NAV VIEGLS DARBS
Kamēr Baiba runā Oskars noslēpj savu seju rokās. Pusotra gada laikā brāļi ir palīdzējuši 1500 ģimenēm un atstājuši pēdas to likteņos. Brāļi sāka pārdot Ziemassvētku kartītes , lai piesaistītu līdzekļus medicīnas iekārtu iegādei bērnu slimnīcai. Šo jauno vīriešu, kas ir uzņēmušies politiķu pienākumus nākotne noteikti ir valdībā.
„Insektu tīkls” Tā tiek iezīmēta Mālpils. Dažu simtu metru attālumā no vietas, kur dzīvo Baiba ar dvīņiem dzīvo ģimenes, kur ir griesti cauri kā insektu tīkli. Par laimi gaisā ir tikai viegls lietutiņš, tāpēc no griestiem nepil, laikā , kad tur ierodas Aftenposten. Bet pelējums un mitrais gaiss nevar būt labs mazajām plaušiņām.
Sabīne (5) un Brendons (3) seko ar interesi notiekošajam, kamēr mēs ar sociālo darbinieci Lūciju Vaivari runājam par projektiem, ko viņa vēlas piedāvāt. Tomēr plāni netiks piepildīti, jo trūkst naudas.
Vecākajai māsai ir 24 gadi. Viņa sēž uz gultas malas un vēro mūs ar savām tumšajām acīm. Viņa sapņo kļūt par viesmīli, varbūt pat ar diplomu. Tēvocis Edgars (28) par savu sociālo nodrošinājuma maksājumu pļauj zāli un tīra ielas. Viņš saņem 100 latus mēnesī.
Mātes darbs kā zemeņu lasītājai nav pietiekams, lai varētu nodrošināt uz galda ēdienu šajā sabrukušajā mājā. Tumsā apkārt mazo gultiņām dīc vairāki desmiti odu.
SKOLAS PUSDIENAS TIEK SAMAZINĀTAS
Tas ietekmē skolas un tas skar arī trīs bērnu māmiņu Vizbulīti Matušēviču. Vīrs tajā laikā, kad ierodas Oskars un Matīss ar desmit kilogramiem makaronu un graudu ir darbavietā uz pārbaudes laiku. Viņa drosmīgi ar dēlu Edžu (10) un meitu Saniju (7) stāvēja uz māja sliekšņa. Kāpostu audzētājs , kur viņa strādāja, vairs nevarēja pārdot savu preci un viņa zaudēja darbu.
- Es tikai ceru, ka bērni pabeigs skolu.
Edžus grib kļūt par galdnieku. Tā ir viena no valsts svarīgākajām nozarēm. Māsa Sanija cer kļūt par mākslinieci. Māte pati skolu nav beigusi, viņa pati knapi māk rakstīt.
Rudenī atsākas mācības. Bērniem būs nepieciešamas jaunas grāmatas, pildspalvas un apavi. Latvijā ģimenēm ir lieli izdevumi. Un tas nav viegli, kad mamma un tētis atsakās no pusdienām, lai būtu , sviestmaizītes , ko iedot bērniem līdzi uz skolu. Un pateicoties krīzei vakariņas nav pilnas, bet tikai zupa. Mazajiem vēderiņiem tas nav labi.
- „Pārtiku, ko mēs saņemam mums ļoti palīdz, jo tad mēs varam ietaupīt naudu, lai iegādātos bērniem nepieciešamo skolai”, saka mamma Vizbulīte.
Tas ir šodiena spēdējais apciemojums Mattīsam un Oskaram Barkovskiem. Kāpnēs ir mamma Vizbulīte Matuzēviča, kurai ir tikai viens sapnis dzīvē: lai Edžus (10) un Sanija (7), iegūtu izglītību.
Pa ceļam mājās braucot cauri Latvijas mežiem abi jaunieši sēž pavisam klusi. Viņiem nav daudz ticības nākotnei. Pienāk aizvien vairāk saucieni pēc palīdzības, bet ziedojumi, ko viņi saņem ir nepietiekami. Ziedotājus arī ietekmē krīze Latvijā.
Žanna Čečjonoka
„Mēs esam trīs cilvēki ģimenē, es audzinu desmit gadus vecu meitu un dēlu, kuram jūnijā paliks četrpadsmit,” stāsta Žanna Čečjonoka. Sieviete strādā, taču saņem minimālo algu mēnesī, un šo ienākumu ir par maz, lai pilnvērtīgi pabarotu un apģērbtu atvases, iegādātos visu skolai un mācībām nepieciešamo, kā arī nomaksātu komunālos maksājumus. „Paldies ziedotājiem par sniegto palīdzību, atbalstu un sapratni, šobrīd tas patiešām ir nepieciešams, domāju, ne vien manai ģimenei, bet daudzām citām visā Latvijā, kas nonākušas spiedīgos apstākļos,” uzskata Žanna.
Innas Podjago ģimene ir trīs cilvēku liela – viņa pašlaik ir grūtniecības septītajā mēnesī, kā arī viena pati audzina divus bērnus – sešus gadus vecu meitu un četrgadīgu puiku. Sieviete ir bezdarbniece, šķīrusies no vīra, vienīgie ienākumi ģimenē ir bērnu nauda – 16 latu mēnesī. Kaut arī sieviete saņem palīdzību no pašvaldības, finansiālo līdzekļu nepietiek, lai pabarotu ģimeni, kā arī nomaksātu komunālos maksājumus. „Liels paldies, ka ir cilvēki, kas palīdz citiem šajā grūtajā laikā, kad jebkura veida atbalsts un sapratne ir īpaši nozīmīgi,” pateicas Inna.
Ļubova Jerševa uztraucas ne vien par sevi, bet arī saviem pieaugušajiem bērniem, mēģinādama iespēju robežās palīdzēt arī viņiem. „Audzinu skolēnu, kas mācās Ogrē, līdz ar to ceļa izdevumiem vajadzīgs daudz naudas. Rīgā dzīvo vecākais dēls ar sievu un mazu bērnu, abi pašlaik ir bez darba, taču dzīvokļa īre ir jāmaksā. Tie ir aptuveni simts latu mēnesī, vēl arī komunālie – galvaspilsētā izdzīvot bez darba ir ļoti grūti. Pašlaik abi nesaņem ne santīma, vienīgie ienākumi ir bērnu nauda – 38 lati mēnesī,” stāsta sieviete. Tā kā Ļubova slimo ar astmu un ir otrās grupas invalīde, viņa nestrādā jau 16 gadu, kā arī nespēj veikt fizisku darbu. Lielākās raizes esot par bērniem, pati viņa cer kaut kā izkulties: „Neesmu no tiem cilvēkiem, kas krīt panikā, optimismu cenšos saglabāt arī šajos apstākļos, izdzīvot var, nav tik traki, taču, protams, paldies par palīdzību, kas ikdienu padara kaut nedaudz vieglāku.”
Gvido Rudzītis Par saņemto palīdzību pateicīgs arī Lēdmanes iedzīvotājs Gvido Rudzītis. Viņš viens pats audzina dēlu – otrās klases skolnieku, bērna māte ar viņiem kopā nedzīvo. Vīrietis ar bērnu dzīvo pie Gvido mātes – pensionāres. Vienīgie ienākumi ģimenē pašlaik ir niecīgā pensija, jo vīrietim darba nav jau aptuveni pusgadu. Pašvaldība palīdz finansiāli, tāpat viņš gaida rindā ar cerību iestāties tā sauktajā simtlatnieku programmā. „Bez šaubām, situāciju pasliktinājusi ekonomiskā krīze, nav darba un naudas, līdz ar to arī izdzīvot grūtāk, taču vienmēr jācer uz labāko,” optimistiski noteic Gvido.
„Eurika” apciemo Viju Zemļačenko Vijas Zemļačenko pagalmā zied sarkanas un balti sārtas tulpes, un atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad „Eurika” pie sievietes ciemojās sniegotā ziemas dienā, viņa ir smaidīga un optimistiska. „Pārdzīvoju, ka tulpes ir aizaugušas zālē, neizskatās tik skaisti,” viņa it kā atvainodamās par pagalma kopskatu saka. „Es labprāt samaksātu kādam, lai nopļauj garo zāli, taču gribētāju nav.”
Arī uz galda vāzē plaukst tulpes, kuras tur salikusi kaimiņiene, kura visus šos garos mēnešus, kamēr Vija slimojusi, sievietei palīdzējusi, apkopjot gan viņu pašu, gan māju. „Tagad man ir vieglāk, jo sēžu ratiņkrēslā. Sliekšņa dēļ ārā gan netieku, taču vismaz pa māju varu pārvietoties – pati sev uztaisīt ēst, nomazgāt traukus. Ar kruķiem bija grūti kaut kur tikt, tagad tiešām ir vieglāk. Varbūt kaimiņš uztaisīs tādu slieksni, lai es tieku ārā no mājas – braukt ar ratiņkrēslu pa pagalmu gan nevarēs, taču vismaz varēšu pabūt laukā, svaigā gaisā,” smaidot stāsta Vija.
Sieviete uzsver, ka nekad nebūtu domājusi, ka atradīsies tik daudz līdzcietīgu un atsaucīgu cilvēku, kas, kaut arī viņai ir sveši un nepazīstami, neatteiks palīdzību. „Liels paldies ziedotājiem par sagādāto pārtiku, kā arī par morālo atbalstu, kas man ir ļoti, ļoti nozīmīgs. Es nekad agrāk nespēju iedomāties, ka nepazīstami cilvēki mani tik ļoti atbalstīs,” ar aizkustinājumu teic Vija.
Cilvēku līdzjūtība palīdzējusi pārvārēt arī fiziski un emocionāli grūtāko posmu, kad komplicēta kājas lūzuma un pēcoperācijas komplikāciju dēļ pārvietoties sieviete spēja vienīgi ar lielām grūtībām. Arī morāli Vijai toreiz bija smagi - apglabājusi mammu, pēc tam dēlu, un tai pat laikā zaudējusi arī darbu, jo pasta nodaļu, par kuras priekšnieci viņa strādāja, aizslēdza ciet. Nelaime nāca viena pēc otras, pat suns un kaķis aizgāja bojā – Vija palikusi pavisam viena. „Tikko man šķita, ka es visu notikušo esmu daudz maz pārdzīvojusi, nāca šī nelaime ar kāju – varbūt arī uz pārdzīvojumu pamata sākās komplikācijas un neizdevās atveseļoties tik ātri, kā gribētos,” ziemā, kad „Eurika” sievieti apciemojusi pirmo reizi, viņa stāstīja.
Izkļūt laukā no smagās depresijas un izmisuma, ko tobrīd Vija izjuta, palīdzējis ne vien cilvēku atbalsts un sniegtā palīdzība, bet arī R. Bērnas grāmata „Noslēpums”, atstājot īpaši lielu iespaidu. „Varētu teikt, ka, pateicoties šai grāmatai, iemācījos atgūt cerību un ticību labai nākotnei. Tagad es neļauju sev iegrimt sevis žēlošanā vai negatīvās emocijās, cenšos domāt tikai to labāko. Zinu, ka viss atrisināsies.”
Lai arī kāja sāp nepārtraukti un Vijai sāpju dēļ visu laiku jālieto medikamenti, viņa cenšas nezaudēt dzīvesprieku un optimismu. „Ārsts teica, ja būšu paklausīga, iespējams, jau jūlija sākumā varēs operēt kāju. Varbūt nāksies veikt divas operācijas pēc kārtas, pēc tam vēl divi mēneši būs jāpavada ar ieģipsētu kāju. Pašlaik mediķi prognozē, ka būs jāārstējas līdz novembrim – žēl, netikšu sēņot, kas ir mans lielākais vaļasprieks,” saka Vija. Viņa raizējas par to, vai spēs samaksāt par operāciju un gulēšanu slimnīcā. „Vēl nezinu, cik daudz līdzekļu tam būs nepieciešams, arī gulēšana slimnīcā ir dārga. Būs jādomā, kur lai ņem naudiņu,” ar bažām saka Vija, piebilstot, ka, neskatoties uz šo neziņu, mēģina domāt vienīgi labas domas, jo citādi nemaz nedrīkstot.
„Varbūt, par spīti ārsta prognozēm, es daudz ātrāk tikšu uz kājām un šoruden vēl paspēšu sēnēs aiziet, savukārt, kad būšu pavisam vesela, iegādāšos kaķīti,” Vija ar optimismu priecīgi nosaka, mums atvadoties.
Kuzmainu ģimene Rīgas rajona Piņķos ir piecu cilvēku liela – ģimenes galva Andris ar sievu Aiju, kura pašlaik ir gaidībās, un abu desmit, deviņus un divus gadus vecie bērni. Abi vecāki pašlaik ir bez darba, tādēļ finansiālie ienākumi ir ļoti minimāli. „Ienākumi ir tik minimāli, ka mēs nevaram iztikt. Ieskaitot pašvaldības sniegto palīdzību, mūsu ģimene kopumā mēnesī saņem 105 latus. Mēs baidāmies par to, ka nākošgad vairs nelaidīsim bērnus skolā, kuri pašlaik mācās otrajā un trešajā klasē, jo mums vienkārši nav naudas, par ko,” ar dziļu rūgtumu balsī saka Andris.
Viņš bez darba ir jau vairāk kā divus gadus, visu šo laiku bez panākumiem mēģinājis atrast iespēju nopelnīt naudu. „Vietā, kur mēs dzīvojam nav regulāra sabiedriskā transporta, ar ko varētu tikt uz darbu,” stāsta Andris. „Taču, izmantojot pieejamo transportu, darbā iznāca ierasties pēc darba dienas sākšanās, un, lai nokļūtu mājās, bija jāiet prom pirms darba dienas beigām. Es piedāvāju atstrādāt šīs stundas, piemēram, sestdienās, kā brīvdienu izmantojot vienu dienu nedēļā – svētdienu, taču darba devējs diemžēl man nenāca pretī.”
Andrim it kā ir apsolīts darbs vienā uzņēmumā gadījumā, ja kāds no darbiniekiem aizies projām, taču uz to cerēt nevar, īpaši šajā ekonomiskajā situācijā, kad ikviens turas pie savas darbavietas. Arī ar gadījuma darbiem iztikt nevar, praktiski neko nevar dabūt.
Savukārt Andra sievu Aiju no darba atlaida laikā, kad viņa atradās dekrēta atvaļinājumā. „Sieva nāca no dekrēta atvaļinājuma strādāt, taču viņai darba vietā norādīja, ka viņa kā darbiniece vairs nav vajadzīga. Aijai vien pateica, ka darba nav, ko piedāvāt, un lika parakstīt papīrus, ka viņa no darba aiziet pēc pašas vēlēšanās. Grāmatvede, kas runāja ar sievu, neko nemācēja pateikt latviešu valodā, runāja vienīgi krieviski – valodā, ko mana sieva labi nepārzina. Labi, ka es biju viņai līdzi, kaut gan tas situāciju īpaši neglāba. Papīri viņai bija jāparaksta tāpat, norādot, ka tas noticis pēc abpusējas vienošanās. Tas viss noticis pretlikumīgi, nav tāda likuma, kas ļautu atlaist no darba sievieti, kas atnākusi no dekrēta atvaļinājuma. Tagad sieva pat nesaņem bezdarbnieka pabalstu. Lai arī atnāca vēstule no Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras ar paziņojumu, cik liels bezdarbnieka pabalsts viņai piešķirts, pagājuši jau vairāk nekā četri mēneši, taču no naudas nav ne vēsts,” stāsta Andris.
Tikai pirms aptuveni gada Kuzmainu mājās ir ievilkta elektrība – pirms tam desmit gadus ģimene šeit dzīvojusi bez gaismas. „Lai ievilktu mājās elektrību, man pieprasīja samaksāt 58 000 latu. Es ar saviem vecvecākiem bez elektrības te esmu nodzīvojis 28 gadus. Viņi, kopš atbrauca šurp no Sibīrijas, teica, ka šejienes dzīve ne ar ko neatšķiras no dzīves apstākļiem tur,” piebilst mājas saimnieks.
Ģimene nevar pat iekopt dārzu, kur pašu vajadzībām audzēt dārzeņus, līdz pat māju logiem nāk meža cūkas, kas visu izbradā, izkašņā un apēd. „Mēs nevis dzīvojam, bet tikai izdzīvojam, un ne jau mūsu ģimene vien, arī citi cilvēki šajā apkārtnē,” skumji secina Andris.
Raupsu ģimene
Maija otrajā pusē, biedrība „Eurika”, pateicoties atsaucīgu un līdzcietīgu cilvēku saziedotajiem līdzekļiem, devās uz Mālpili, kur iepriekš ciemojās aptuveni pirms gada, lai palīdzētu turienes trūkumā nonākušām ģimenēm ar pārtiku un drēbēm.
„Mēs esam seši cilvēki ģimenē – es, sieva, vecmamma un trīs bērni – vecākajai meitai ir 17 gadu, vidējai vienpadsmit, bet jaunākajai meitiņai – gads un septiņi mēneši. Man nav oficiāla darba, sieva strādā par medmāsu ātrajā palīdzībā Siguldā,” stāsta Ilvars Raups. Kaut arī bija dekrēta atvaļinājumā, viņa sieva aizgāja strādāt. Taču arī ātrajā palīdzībā strādājošajiem algas ir krasi samazinātas, tāpēc iztikt ir grūti un palīdzība ir nepieciešama
Inita Lejniece dzīvo kopā ar tēvu – pensionāru un viena pati audzina bērnu – trešās klases skolēnu. Initas tēvam ir smagas slimības, līdz ar to gandrīz katru mēnesi ir jāguļ slimnīcā. „Mums ir grūti iztikt, kad tēvs ārstējas slimnīcā, reizēm veselu mēnesi abi ar bērnu pārtiekam vienīgi no auzu pārslu putrām, jo neko citu nopirkt nevaram atļauties,” stāsta Inita. Viņa ir pašnodarbinātā, naudu pelna ar rokdarbiem, adot zeķes, tamborējot sedziņas un citas interesantas lietas, ko nodod salonā. Taču ienākumi nav stabili, naudu Inita dabū vienīgi pēc tam, kad viņas darinājumi tiek pārdoti, un arī tad ienākumi nav nekādi lielie. Ekonomiskā situācija ietekmējusi arī viņas darināto rokdarbu pārdošanas apjomus, Inita piepelnījusies arī adot bērnu zeķītes kādam Vecrīgas veikaliņam, kā arī darinot rokdarbus Brīvdabas muzeja gadatirgum, tagad viņa ir neziņā, vai šajās vietās varēs kaut ko pārdot. „Esmu aprēķinājusi, lai nopelnītu piecus latus, man ir jāstrādā desmit stundas no vietas bez pārtraukuma pat uz minūti. Lai cik daudz strādātu, ienākumi ir neregulāri, tas nav atkarīgs vienīgi no manis, bet arī no cilvēku pirktspējas. Šomēnes, piemēram, mani vienīgie ienākumi ir 30 latu – alimenti par bērnu,” saka sieviete. Viņai ir veģetatīvā distonija ļoti smagā formā, ir bijis pat tā, ka Inita nav varējusi pat iziet ārpus mājas. Taču cerību viņa nezaudē, cenšas meklēt jaunas iespējas, kā nopelnīt naudu ar rokdarbiem, lai varētu nodrošināt iztikšanu gan sev un tēvam, gan arī savam bērniņam. „Palīdzība, kas ļoti nepieciešama, ir ne vien pārtika, bet arī apavi bērnam, kā arī vasaras drēbītes. Tās ir lietas, ko nevaru atļauties, arī humānās palīdzības drēbes tiek izķertas tik ātri, ka nevaru dabūt tās, kas derētu bērnam,” noteic Inita.
Aija Ivara- Lukača audzina divus bērniņus – viens ir pašas, otrs no vīra pirmās laulības, taču tik pat mīļš un lolots. Viņa bioloģiskā mamma par mazo neliekas ne zinis, un viņš pats arī neko nejautā un nesaka, īstā un mīļā mamma ir Aija. Lai arī viņas vīrs pirms mēneša ir atradis darbu, ģimene vēl aizvien nevar iztikt bez citu palīdzības. „Gandrīz mēnesi nostrādājis, vīrs par darbu dabūja vien 15 latu, lai arī sākumā algu bija solījuši pavisam citu. Līdz ar to mēs joprojām esam atkarīgi no pašvaldības atbalsta,” saka Aija, kura rudenī uzsāks darbu simtlatnieku programmā. „Mēs tik ļoti vēlamies tikt nost no kakla pašvaldībai, taču, lai arī vīram ir darbs, tas nav iespējams,” viņa saka ar asarām acīs. „Taču jācer uz to labāko, ir tik daudz lietu, ko gribas izdarīt, piemēram, nokārtot adopciju bērniņam no vīra pirmās laulības.”
Inga Kamzole stāsta, ka pārtika ir palīdzība, kas viņai, vīram un abu diviem bērniņiem nepieciešama visvairāk – alga tiek izmantota, lai nomaksātu rēķinus un komunālos, tādēļ ēdienam bieži vien nekā nepaliek pāri. Viņas vīrs ģimenē ir vienīgais pelnītājs – viņš atradis darbu pavisam nesen, tāpēc par to nemaksā daudz. Tad, kad abi bija bez darba, palīdzēja Ingas vecāki, arī pašvaldība. Vīrs strādājis arī gadījuma darbus, taču nopelnīto līdzekļu tik tikko pieticis iztikšanai, par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem samaksāt nevarēja. Inga audzina divus bērniņus – četrgadīgo Lāsmu un divus gadus veco Ralfu. Lāsma ir rūpju bērns - piedzimusi septītajā grūtniecības mēnesī un svērusi vien nieka 1700 gramus - pirmo mēnesi nogulējusi slimnīcā, kur mazajai klāt nelaida pat pašas mammu. Lāsmiņai ir slikta redze, problēmas ar kustībām un valodu. Meitenīte rudenī sāks iet bērnudārzā, kur viņai attīstīties palīdzēs speciālisti, un lai arī pamazām viņa sāk runāt arvien vairāk, ir vēl ļoti daudz vārdiņu, ko viņa atbilstoši savam vecumam nezina un nesaprot.
Ina Lemeša
„Šobrīd situācija ir ļoti smaga, vienīgie ienākumi ir bērnu nauda un katru dienu ir jādomā par to, kā iztikt, un ar ko bērnus pabarot. Mēs esam pieci cilvēki ģimenē – mēs ar vīru un trīs bērni – desmit, trīspadsmit un četrpadsmit gadus veci,” pateicīga par sagādāto pārtiku, saka Ina Lemeša. Viņa ar vīru bez darba ir jau gadu – abi strādāja vienā uzņēmumā, abus arī vienlaicīgi atlaida. Kad sāksies zemeņu laiks, Ina ies strādās gadījuma darbus pie zemeņu audzētājiem, mežā lasīs ogas, ko tirgot. Ģimene iekopusi arī savu dārziņu, uzstādījusi siltumnīcu, lai var kaut ko izaudzēt pašu vajadzībām, kā arī sagatavot krājumus ziemai. „Lai arī kur brauktu, nekur tuvākajā apkārtnē nav iespēju dabūt darbu, taču ir jācer uz to labāko,” viņa nosaka.
Oksanas Meisteres vīrs pirms mēneša aizbraucis peļņā uz ārzemēm – ģimenei bija paņemts kredīts mājas celtniecībai, taču abi vienlaicīgi darbu zaudējuši. Lai nomaksātu kredītu, vīram bija jādodas projām. Sākumā viņam ir jānomaksā lidmašīnas biļetes un citi darbā iekārtošanās izdevumi firmai, ar kuru viņš noslēdzis līgumu un kas visas izmaksas segusi, tikai pēc tam varēs sūtīt naudu ģimenei. Oksana palikusi Latvijā ar trīs bērniem. Ja arī darbu viņai piedāvā, tas atrodas tik tālu, ka neatmaksājas to strādāt, jo pašai jāapmaksā gan ceļa izdevumi, gan bērna laišana dārziņā. „Laukos, septiņus kilometrus no mājām, ir sazāģēta malka, ko mēs ar vīru sagatavojām ziemai, taču pašlaik nav finanšu, lai to atgādātu šurp. Tam ir nepieciešami aptuveni 40 latu, taču man nav tādas naudas. Jācer, ka vīrs pirms aukstā laika iestāšanās jau varēs palīdzēt, atsūtot vismaz kādu naudiņu vai arī tā būs jāsapelna gadījuma darbos,” vaicāta par to, kāda palīdzība ģimenei nepieciešama visvairāk, stāsta Oksana.
Jana Orlova
Tā kā mūsdienās daudziem strādājošajiem maz maksā, taču bērni jālaiž skolā un dārziņā, jāsaka liels paldies par šo palīdzību,” par saņemtajiem rīsiem, maizi, cukuru un citiem pārtikas produktiem ar pateicību saka Jana Orlova, kuras ģimene ir astoņu cilvēku liela. Jana un viņas bērniņš dzīvo kopā ar meitenes vecākiem, brāļiem un māsām. Vienīgie cilvēki, kas pašlaik ģimenē strādā ir Janas vecāki, taču viņu ienākumi nav pietiekoši, lai pabarotu piecus bērnus, no kuriem jaunākajam ir četri gadi, vecākajai meitai – Janai – 20 gadu, savukārt Janas bērniņam drīz būs divi. „Ekonomiskā krīze ir radījusi bailes, ka kādu dienu vari palikt bez darba, arī algas ir samazinātas, taču nauda ir nepieciešama, lai bērni varētu iet skolā, dārziņā, brālis mācās arodskolā, arī tur nepieciešama nauda, ko iedot līdzi. Ir, kā ir,” noteic Jana, uzsverot, ka tieši pārtika ir tā palīdzība, kas šobrīd ģimenei nepieciešama visvairāk
Irīna Ņikolajeva
Irīna Ņikolajeva dzīvo kopā ar vīru un diviem jaunākajiem brāļiem - abiem ir ap divdesmit gadu, taču darbu jaunieši atrast nevar Arī pašai Irīnai ar to ir grūti, jo viņa ir invalīde. Brāļi pirms diviem gadiem strādāja celtniecībā, taču tur abiem nesamaksāja par darbu. Pašvaldība nedaudz palīdz, iedevusi darbu, lai ģimene spēj nopelnīt malkai uz ziemu, taču Irīnai palīdzību nepiešķir ar pamatojumu, ka viņa saņem invaliditātes pabalstu. „Vīram darba nav jau vairāk kā divus gadus, visu ziemu nosēdējis bez darba, tagad vismaz viņam un brāļiem kaut kādas haltūriņas ir, jo lielais aukstums ir atkāpies un vajadzīgas darbarokas. Taču mani neviens neņem darbā, jo esmu invalīde. Es interesējos par iespējām dabūt darbu, strādātu ļoti labprāt, taču kurš gan mani ņems,” skumji nosaka Irīna, piemetinādama, ka pašlaik aizvieto apkopēju, jo darbiniece ir saslimusi. „Ja ir darbs, mēs visi esam ar mieru pastrādāt, jo pašlaik nevaram atrast neko pastāvīgu. Man ir piemājas dārziņš, vismaz tur pastrādāju, iestādu kaut ko, audzēju dārzeņus,” teic sieviete, norādot, ka cerību viņai vairs neesot, vienīgi bažas, ka kļūs vēl ļaunāk. Neskatoties uz to, Irīna pauž prieku par saņemto pārtiku, izteikdama cerību, kaut tik atsaucīgu un saprotošu cilvēku, kādi ir ziedotāji, būtu vairāk. „Arī man patīk palīdzēt citiem, iespēju robežās kaut ko savā dārzā izaudzētu iedodu gan draudzenei, gan kaimiņiem, man nav žēl padalīties ar citiem grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Tikai palīdzot viens otram mēs kaut kā izturēsim,” uzskata jaunā sieviete.
Sandra Stepāne
Sandra Stepāne, pateikdamās par saziedoto pārtiku, uzsver, ka šajā laikā jebkura veida palīdzība ir ļoti nozīmīga, kritiskā stāvoklī atrodas daudzas ģimenes, kurām nav ienākumu, un tikai ar līdzcilvēku palīdzību iespējams pārdzīvot grūtākos brīžus. Sandras ģimene ir sešu cilvēku liela – viņai un vīram ir četri bērni, un kaut arī, pēc gada, kas pavadīts darba meklējumos, vīrs atkal strādā, pagaidām ienākumi nav pietiekami, lai varētu nomaksāt rēķinus un paēst. „Kaut arī vīrs tagad strādā, mēs nevaram uzreiz izķepuroties, ir lieli parādi par komunālajiem maksājumiem, nauda nepieciešama arī, lai laistu divus no bērniņiem skolā. Vecākajam bērnam ir desmit gadu, jaunākajam maijā būs divi,” stāsta Sandra, piebilstot, ka ģimenei nav neviena, kas varētu palīdzēt, radiem pašiem nepieciešams atbalsts. „Krīzi šodien droši vien izjūt praktiski visi, līdz ar to arī mūsu ģimenē tā ir pasliktinājusi situāciju. Kaut kādā mērā cerība uz labāko nākotni man ir, taču nespēju noticēt, ka pienāks laiks, kad viss uzlabosies.”
Tamāra Stepāne
Tamāras Stepānes ģimene ir 12 cilvēku liela – sieviete dzīvo kopā ar vīru, pieciem bērniem, divām vedeklām un trīs mazbērniem. Viņas vīrs, kā arī dēls ir invalīdi – abu invaliditātes pabalsti ir vienīgie ienākumi 12 cilvēku lielajā ģimenē, tādēļ iztikt ir grūti
Vita Skutele
Vitai Skutelei klājas grūti, vienai pašai pabarot trīs bērnus, no kuriem divi mācās skolā, bet jaunākajam ir vien četri mēneši, kā arī paēst pašai, pārtiekot no bērnu pabalstiem kā vienīgajiem ienākumiem ir ļoti grūti. Sievietes prieks par sagādāto pārtiku ir patiesi neviltots, „Eurika” viņai to piegādājusi īstajā brīdī, kad ledusskapis bijis praktiski tukšs un galdā likt nebūtu ko, lai pabarotu trīs izsalkušas un ēst prasošas mutītes. Vienīgā palīdzība viņai nāk no sociālā dienesta, taču ar to ir par maz, lai dzīvotu pārticīgi, bez bažām un raizēm par nākamo dienu
Žanna Stepāne
„Priecē, ka arī šajos laikos ir cilvēki, kas palīdz. Man aug septiņi bērni, pati nestrādāju, dzīvoju no bērnu pabalstiem vien, tādēļ tiešām esmu no sirds pateicīga par sagādāto pārtiku,” lielākiem un mazākiem bērniem jautri čalojot un rosoties apkārt, saka Žanna Stepāne. Bērni, Žannai to ir piecas meitas un divi dēli, izrāda lielu interesi un sajūsmu par atvesto pārtiku. Ģimene ir deviņu cilvēku liela – viņa ar vīru un abu septiņi bērni, vecākajai meitai ir 17 gadu, savukārt jaunākajai vēl nav pat gadiņš. Lai arī iztikt ir grūti, ģimene ir optimisma un cerību pilna, ka reiz pienāks arī vieglākas dienas
Anna un Māris
Tāpat par atsaucīgu cilvēku saziedotajiem līdzekļiem iegādātos pārtikas produktus saņēma kaimiņi Anna Tjutikova un Māris Cinītis. Kā norāda Anna, abi cenšoties viens otram palīdzēt, jo citādi izdzīvot nevarētu. Viņa ir pensionāre ar 95 latu pensiju, savukārt Māris – trešās grupas invalīds ar 45 latu ienākumiem mēnesī. Viņa kāju pēdām trūkst pirkstu, tādēļ Māris var strādāt vienīgi sēdošu darbu. „”Eurikas” palīdzība ir ļoti nozīmīga, man ir jāmaksā par dzīvesvietas īri, elektrību, gāzi, bet kas ir mana 95 latu pensija? Man nav neviena, kas palīdz, meitai, kas dzīvo Valkā ar trīs bērniem, pašai klājas grūti, es nevaru viņai prasīt palīdzību,” saka Anna, arī Māris piebilst, ka viņam nav neviena, izņemot brālēnu, kurš palīdz ļoti, ļoti reti „Ekonomiskā krīze arī pasliktinājusi situāciju, veikalos tagad varu atļauties iegādāties pārsvarā vienīgi nocenotās preces. Vasarā ir drusku vieglāk, var mežā salasīt ogas un sēnes. Tieši pārtika ir tā, kas no palīdzības mums nepieciešam visvairāk,” noteic Anna. Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Vija Zemļačenko
Vija Zemļačenko, kura pašlaik komplicēta kājas lūzuma un pēcoperācijas komplikāciju dēļ pārvietoties spēj vienīgi ar grūtībām, atzīst, ka nekad mūžā nav spējusi iedomāties, ka nonāks tik ļoti smagā situācijā. „Arī morāli man ir smagi, apglabāju mammu, pēc tam dēlu, varbūt tas ietekmējis arī manu veselības stāvokli. Viena nelaime pēc otras nākusi pār mani, tai pat laikā arī zaudēju darbu. Biju priekšniece pastā, taču pasta nodaļu aizvēra ciet. Tikko man šķita, ka es visu esmu daudz maz pārdzīvojusi, nāca šī nelaime ar kāju. Jau trešo gadu esmu bez darba. Ar kāju komplikācijas ir jau trešo mēnesi, un ārsts teica šāda situācija turpināsies vēl sešus, astoņus mēnešus. Pat suns un kaķis man ir aizgājuši bojā, esmu viena,” saka Vija. Sieviete stāsta, ka viņai ļoti patīkot sēņot, lasīt meža ogas, taču, kā norādījis ārsts, kājas dēļ šis vaļasprieks šoruden viņai visdrīzāk iešot secen. „Ja nebūtu šīs palīdzības un atsaucīgu cilvēku, nespētu neko, atliktu vienīgi pakārties,” ar rūgtumu balsī bilst Vija, uzsverot, ka atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki, tostarp arī pašvaldības un biedrības „Eurika” palīdzība viņai esot kā liela Dieva dāvana. Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Zojai Grickevičai
Kaut arī Zojai Grickevičai ir nedaudz pāri trīsdesmit, arī viņa ir vientuļa. Zoja ir plaušu slimniece – otrās grupas invalīde ar invaliditātes pensiju 45 latu apmērā. Veselības stāvokļa dēļ jaunā sieviete pašreiz nevar strādāt. Saņēmusi biedrības „Eurika” sarūpēto pārtiku, viņa pauž prieku, ka ir labdarības organizācijas, kas palīdz cilvēkiem, arī šajā krīzes situācijā. „Liels paldies, ka neatstājat cilvēkus badā. Man šī palīdzība ir ļoti nozīmīga, vismaz man būs ko paēst, nebūšu badā. Mana 45 latu pensija nav liela, par to cilvēks nevar paēst,” norāda Zoja. Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Ozoliņu ģimene. Mairitas un Andra Ozoliņu dzīvoklī mūs sagaida astoņi sirsnīgi cilvēki – vecvecāki ar sešiem mazbērniem, no kuriem vecākajai meitenei ir desmit gadu, bet jaunākajam bērniņam februārī aprit desmit mēnešu. „Diemžēl mums iet ļoti slikti,” uz jautājumu, kā ģimene iztiek, atzīstas Mairita. Andris papildina: „Vecāki bērnus ir pametuši jau ļoti sen, visus desmit gadus, kopš pirmā bērna piedzimšanas, par viņiem rūpējamies mēs. Vecāki atnāk mājās, padzīvo trīs mēnešus un atkal pazūd uz ilgāku laiku, un tā nepārtraukti.” „Kad bērnu mamma ir mājās, viņa rūpējas par mazajiem, bet pārējā laikā cīnāmies mēs paši, kā nu spējam. Bērnu naudiņa arī tiek iztērēta, bet mēs mokāmies – vecāmāte ar vecotēvu. Grūti mums iet, ja vēl vecāki saprastu...,” nopūšas Mairita. Vienīgie ienākumi ir Andra gaterī nopelnītā naudiņa, ar drēbītēm un naudu palīdz pagasts, tāpat kaimiņi reizēm atdod kādu apģērba gabalu, taču nomaksāt rēķinus ģimene nespēj – sakrājušies lieli parādi. Arī ekonomiskā krīze darījusi savu – Andrim alga ir samazināta, vecvecākiem jālūdz palīdzība sociālajiem darbiniekiem, jo sešus bērniņus uzaudzināt viņi nevar. „Esam parādos,” stāsta Andris, „mazmeita labi spēlē klavieres, taču no nodarbībām jau atteicāmies - nevaram apmaksāt. Visi trīs skolnieciņi iet mākslas skolā, mazdēliņam atteicām vienu dienu nedēļā, jo nevaram samaksāt, kaut arī visi grib iet, un arī mācībās visiem veicas labi. Vecākā mazmeitiņa Lauriņa pat skolas apbalvojumus ieguvusi par sasniegumiem mācībās.” Mairita ar maigumu balsī piebalso, ka bērniņi ir mīļi, labi, čakli un palīdz. To, cik nozīmīga loma bērnu dzīvē ir vecvecākiem liecina viņu pirmais izrunātais vārdiņš - „vectēvs”. „Ir jau prieks no bērniņiem, taču mūsu gados tas ir par grūtu, pietam uzaudzināt sešus. Piekusuši esam,” sarunas beigās noteic Andris. Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Lazdānes ģimene. „Tagad katrs kumoss, ko var dabūt, ir dārgs, līdz ar to arī „Eurikas” sagādātā pārtika ir nozīmīga,” saka trīs bērnu mamma Rudīte Lazdāne. Viņa jo īpaši pārdzīvo, ka, ekonomiskajai krīzei iestājoties, valsts samazinājusi alimentu apmēru, kādēļ ir grūtāk izdzīvot, jo vairs nevar atļauties iegādāties bērniem visu nepieciešamo. „Es, piemēram, par trim atvasēm saņēmu 160 latus, savukārt tagad, 35 latus par bērnu 54 latu vietā. 50 lati ir nost un tas ir ļoti daudz. Tā nauda taču ir domāta bērnam,” Rudīte ar rūgtumu saka, „Labi, ka vismaz humānā palīdzība ir, kas ir liels atbalsts, taču, lai bērnu palaistu skolā, vajadzīga liela nauda burtnīcām, grāmatām, ko es, viena pelnītāja, nevaru pavilkt. Tad viņiem jānāk vai nu uz gateri strādāt un pelnīt vai pudeles jālasa.” Viņa uzskata, ka samazināt alimentu naudu nebija godīgi, un arī astoņi lati – nauda, ko valsts maksā par bērnu, nav nekas – pietiek tik daudz, lai vienu reizi aizietu uz veikalu. Rudīte domā, ka māmiņām, tāpat kā pensionāriem, kas cīnījās un uzvarēja, jāaizstāv savas tiesības: „Sākumā bērni palika skolā, tagad viņi nāk pēc stundām mājās, līdz ar to man katru vakaru jāpadomā, kā visus trīs pabarot. Tas ir ļoti sāpīgi, jo es gāju un cīnījos, kārtoju papīrus, lai varētu dabūt bērniem to naudu, un tagad pēkšņi tās vairs nav.” Rudītei nav neviena, pie kā vērsties pēc palīdzības, arī darbā, gaterī – īpaši tagad, ziemā, daudz nopelnīt nevar – darbs ir smagāks un lēnāk virzās uz priekšu. Taču viņa priecājas, ka strādā – „kā ir, tā ir jāiztiek, ja nebūtu darba, būtu pavisam slikti” Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Lāču ģimene. Līdz Lāču ģimenes mājām ar mašīnu nav iespējams piebraukt, ceļš, tikko iztīrīts, tiek aizputināts vienā mirklī – pa dziļo sniegu, turpat līdz ceļiem, jābrien kājām. Par spīti āra aukstumam, mazajā mājiņā, kurā dzīvo pieci cilvēki, ir silti un omulīgi, Lāču ģimenes galva aicina iekšā un pateicas par piegādātajiem produktiem. „Paldies par palīdzību, sapratni. Ceram, ka arī mēs kādreiz varēsim palīdzēt kādai citai ģimenei,” pateicības vēstulē ziedotājam viņš raksta. Mammas un trīs bērniņu nav mājās, viņus satiekam, atgriežoties uz ceļa pie mašīnas. Visi pauž prieku par centra „Eurika” ierašanos, mazie 4, 5 un 8 gadus vecie puikas, no kuriem divi jau iet skolā, cits caur citu priecīgi stāsta, cik ļoti viņiem patīkot mācīties. Kad mamma Alla mums atvainojas par grūti izbrienamo taku līdz mājām, zēni piebalso, ka nav vērts tīrīt, tūlīt jau aizsnigs atkal. „Nav mums neviena, arī radu nav, kas spētu palīdzēt, tā mēs kuļamies, kā vien spējam – vienīgā palīdzība ir no pagasta – naudiņa, un no centra „Eurika”. Gandrīz gadu, kopš Latvijai pāri nāca lielais atlaišanu vilnis, abi ar vīru esam bez darba,” stāsta Alla, piebilzdama, ka cerība atrast darbu viņai ir, par spīti tam, ka situācija Latvijā ir dramatiska un daudzi braucot projām. „Cerība ir vienīgi uz to, ka būs darbs, tikai tad viss uzlabosies,” viņa apņēmīgi saka mums atvadoties. Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Māras ģimene no Madlienas pagasta. Ģimenē ir 4 bērni, no tiem vecākajam dēlam ir 14, bet jaunākajai meitiņai Annai ir tikai 2 gadi. Tēvs bez darba jau ir kādu laiku, un jau 3 mēnešus tiek atteikts, no vairākām darba vietām, naudas trūkuma dēļ. Ar sievas algu vēl pieticis, lai pabarotu ģimeni, taču kādu dienu ar asarām acīs arī māte palikusi bez darba - pastā tika veikta štatu samazināšana. Tagad 4 bērnu ģimene ir palikusi pilnībā bez ienākumiem. Māras vecāki aiz izmisuma nezin ko darīt... iet nav kur... lūgt palīdzību nav kam.. Māras ģimene neatminās vai ir bijuši vēl grūtāki laiki par šiem.. Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Aļonas ģimene, no Pļaviņām.
Ir smagi saņemt zvanus, no izmisušām ģimenēm, kas telefona klausulē raud un izstāsta savu situāciju. Kā lūk Aļonas ģimene ir tikai māte un meita, un vis kas viņiem atliek ir 5 ls uz trīs nedēļām. Mēs nekavējoties devāmies pie šīs ģimenes, un runājoties pie galda sapratām, ka tiešām krīze pavisam noteikti skar arī lauku rajonos ģimenes, un ka sociālais departaments nespēj palīdzēt visām ģimenēm. Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Elita no Krapes pagasta. Elita ir jau pensijas gados un apgādā 3 bērnus. Viņu dzīvē ir pienācis patiešām kritisks brīdis, jo vairs pat ēst īsti nav ko. Elita sirsnīgi pasaka paldies par atbalstu, taču piebilst, ka citas ģimenes ir vēl grūtākās situācijā, jo savus bērnus nevar uz skolu nogādāt. Elita ar ļoti bezcerīgu skatu skatās nākotnē ''Nezinu kā būs? Nezinu, ko darīt.....' Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Sadarbībā ar pašvaldības sociālo departamentu fonds ''Eurika'' iegūst to ģimeņu adreses, kuriem palīdzība ir nepieciešama jau šodien. Par saziedotiem līdzekļiem mēs iegādājamies pārtiku, organizējam transportu un nogādājam ēdienu bērniem, kuru vecāki šobrīd ir nonākuši trūkumā
Mēs gribam, lai bērni ikvienā ģimenē varētu kaut dienu nedomāt par izsalkumu un pasmaidīt. Vieniem mums tas neizdosies, taču kopīgi ar Jūsu atbalstu mēs varam ik dienu palīdzēt aizvien vairāk un vairāk bērniem visā Latvijā
Pārtikas ražotāji, tirgotāji un informācijas izplatītāji! Aicinām Jūsu uzņēmumus atkarība no savām iespējam palīdzēt akcijai “Pabarosim bērnus”. Jebkāda veida Jūsu līdzdalība būs palīdzība Latvijas ģimenēm, kas nonākušas grūtā dzīves situācijā Ja vēlies palīdzēt kādai no trūkumā nonākušai ģimenei lūdzam pazvaniet pa telefonu 90006584 un ziedosiet 1 ls pārtikas iegādei un piegādei šīm ģimenēm.
Tā tiek iezīmēta Mālpils. Dažu simtu metru attālumā no vietas, kur dzīvo Baiba ar dvīņiem dzīvo ģimenes, kur ir griesti cauri kā insektu tīkli. Par laimi gaisā ir tikai viegls lietutiņš, tāpēc no griestiem nepil, laikā , kad tur ierodas Aftenposten. Bet pelējums un mitrais gaiss nevar būt labs mazajām plaušiņām. 
SKOLAS PUSDIENAS TIEK SAMAZINĀTAS
Tas ietekmē skolas un tas skar arī trīs bērnu māmiņu Vizbulīti Matušēviču. Vīrs tajā laikā, kad ierodas Oskars un Matīss ar desmit kilogramiem makaronu un graudu ir darbavietā uz pārbaudes laiku. Viņa drosmīgi ar dēlu Edžu (10) un meitu Saniju (7) stāvēja uz māja sliekšņa. Kāpostu audzētājs , kur viņa strādāja, vairs nevarēja pārdot savu preci un viņa zaudēja darbu.