Līdzcietība ir sava veida bēdas, kas rodas redzot nelaimi,

kas būtu varējusi ķert mūs pašus vai kādu no mūsu

tuviniekiem.

No visām taciņām, kas ved uz sievietes sirdi, līdzcietība

ir visīsākā.

Mēs īpaši neizjūtam līdzcietību pret tiem, kuri nav tik

pat nelaimīgi, cik mēs.

Līdzcietība dziedē daudz vairāk grēku nekā nosodījums.

Līdzcietība - tas ir labi. Bet ir divi līdzcietības veidi.

Viens - mazdūšīgs un sentimentāls, tas pēc būtības nav

nekas cits, kā sirds nepacietība, kas steidzas pēc

iespējas ātrāk atbrīvoties no smaguma sajūtas, kas rodas

redzot cita nelaimi. Tā nav līdzjūtība, bet vēlme

norobežot savu mieru no tuvākā ciešanām. Bet ir arī cita

līdzjūtība - patiesa, kura prasa nevis sentimentus, bet

darbību, tā zina, ko vēlas, un ir pilna apņēmības, ciešot

un līdzjūtot, darīt visu, kas ir cilvēka spēkos, pat

pārsniedz tos. Ja tu esi gatavs iet līdz galam, līdz pašam

rūgtajam galam, tad tu bruņosies ar lielu pacietību, un

tikai tad tu patiešām spēsi palīdzēt cilvēkiem. Tikai tad,

kad tu upurēsi pats sevi, tikai tad.

Līdzcietība - tās nav jūtas; drīzāk, tā ir dvēseles

stāvoklis,- gatavība mīlestībai, žēlastībai un citām

cildenām jūtām.

Līdzcietība - cilvēciskās eksistences augstākā forma.

Kad tu redzi kādu aiz bēdām raudam vai nu tālab, ka viņa

bērns tālu svešumā, vai tālab, ka viņš zaudējis savu

mantību, lūko nepadoties priekšstatam, ka ļaunums

meklējams ārējos apstākļos; tev uzreiz jābūt gatavam

sacīt, ka šo cilvēku nomāc nevis pats atgadījums (jo citu

tas nenomāc), bet šī atgadījuma uztvērums. Kamēr tu jūti

viņam līdzi ar vārdiem, nekavējies bēdāties kopā ar viņu

un varbūt pat nopūsties. Tomēr raugies gan, lai tu

nenopūstos arī savā dvēselē!

Līdzcietība - mīlestības imitācija.

Lai tevi mīlētu kā nākas, no visas sirds, pašam ir jācieš.

Līdzcietība ir mīlestības svētīta, varbūt - pati

mīlestība. Tieši tapēc Kristus ir vismīlētākais no visiem

dieviem, kādi jebkad ir dzīvojuši. Īpaši no sieviešu

puses... .

Kas līdzcietības pilns, tas neapšaubāmi vīrišķīgs.

Līdzcietība bieži vien ir tikai mūsu pašu nelaimes

izjušana citā cilvēkā. Tā ir tālredzīga to nelaimju

paredzēšana, kuras var piemeklēt mūs. Mēs sniedzam citiem

palīdzību, lai uzliktu viņiem saistības līdzīgos gadījumos

palīdzēt mums. Tādēļ tie pakalpojumi, ko mēs izdarām

viņiem, patiesību sakot, ir labdarība, ko mēs avansā

sniedzam paši sev.

Līdzcietība nav sunim pamests kauls, līdzcietība - ir

kauls, kurā tu dalies ar suni, kad pats esi izsalcis ne

mazāk par to.

Liela dvēsele būtu neievainojama, ja tā neciestu

līdzpārdzīvojot.

Just līdzi bēdās - cilvēciski, tās atvieglot - dievišķi.