Cilvēka dvēsele attīstās līdz pašai nāvei.

Apziņa nevaid pērkama par naudu, nedz dvēseles miers par visu pasaules zeltu.

Cilvēkiem, kurus mēs mīlam, gandrīz vienmēr ir lielāka vara pār mūsu dvēselēm nekā mums pašiem.

Gudrība dvēselei - tas pats, kas veselība miesai.

Vai, dvēsele, tu būsi kādreiz krietna, vienkārša, vienota, kaila, skaidrāk saskatāma nekā tevi ietverošais ķermenis? Vai tu baudīsi kādreiz tādu stāvokli, kas būtu draudzīgs un gatavs uz zaudējumiem? Vai tu būsi kādreiz piepildīta, brīva no vajadzībām un ilgošanās, bez jebkādas iekāres - nedz pēc dzīvas būtnes, nedz pēc nedzīvas lietas - lai gūtu apmierinājumu? Vai neiekārosi nedz laiku, lai ilgāk justu baudu, nedz vietu vai zemi, nedz klimatu, nedz cilvēku labvēlību? Kad tu beidzot būsi mierā ar to stāvokli, kāds ir, priecāsies par to, kas tev ir ... ?

Dvēseles vērtību nenosaka tās spēja augstu pacelties, bet gan spēja būt sakārtotai vienmēr un visur. Tās lielums neizpaužas dižumā, bet gan ikdienišķajā.

Dvēsele ir mīlētāja dziesma.

Dvēseles ir tikpat mirstīgas kā miesas.

Slimai dvēselei nav pa spēkam panest grūtības.

Dvēseles nemirst. Pametot iepriekšējo mitekli, tās atkal top uzņemtas cituviet.

Patiesi cildens cilvēks nepiedzimst ar dižu dvēseli, bet gan pats to rada caur saviem darbiem.

Meklējot pārvarēt dvēseles vientulību, mēs nodarām aizvien vienu kļūdu: mēs nenododamies skaidri lietai. Mums vienmēr blakus nolūks: lai saprastu mūs, lai mierinātu mūs! - Bet mērķis ir taču: pārvarēt vientulību, atrast ceļus uz citu dvēseli, saprast šo citu dvēseli. Mēs esam savtīgi, un tā nesasniedzam ne lielos citu, ne mazos savus mērķus. Mēs stāvam paši sev ceļā. Mēs prasām algu, kad darbs vēl nau darīts. Saprast citu - saprast sevi. Saprast sevi - saprast pasauli.

Par ko cilvēka dvēsele ir vientuļa? - Ko meklējat vainu? Ko meklējat nolūku? Ko lietojat sīkus līdzekļus? Ko cerat brīnumu? Pašā būtībā dvēselei jābūt vientuļai; uz to celts visas pasaules pamata plāns. Dvēsele mūsu domātā garīgā pasaulē ir tas pats, kas atoms materiālā pasaulē, un atoms ir nedalāms, arī savienojumā vientuļš.

Bet mīlot dvēsele iziet no savas vientulības, atsakās no savas nedalāmības, atdod sevi otram, irst patība, top cita, atjaunojas vai mirst? Tās vēl tik savienojums, jo patība paliek tomēr ar savām atdalītām miesām un dvēseles dzīvi. Bet ja dvēsele vēršas pašā pamatā? Bet ja mīlas spēks ir tik liels? Bet ja mīlas spēku attīsta? Ja daudzi? Ja visi? Vai tu gribi pasaules pamata likumu lauzt? Gribu, jo nevaru izturēt šo pasauli. Jā, gribi - -

Vai cilvēka dvēsele vien ir vientuļa? Kustoņa ir vēl daudz vientuļāka un nelaimīgāka, jo viņa dvēsele daudz mazāk spēj savienoties, pat izteikt sevi nespēj kaut cik pietiekoši. - Nekas nau tik žēli, kā skatīties kustoņa ciešanās un redzēt, ka tas velti pūlas izteikt sevi. Bet mēs, kas spējam to, lai izsakām arī viņu ciešanas.