Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis; pašā viņa

dvēseles pamatā vara un naids. No daudzajiem, dažādiem

pamatiem dabā viņš sev izvēlējies nāvējošo kā galveno un

tā radījis plaisu starp dabu un zemi. Kad cilvēkā kā dabas

ražojumā pamostas arī labu vēlošas jūtas, tad viņam tās

arī top vērstas no nāvējošām dziļām. Viņš gribētu justies

tuvāk dabai un tuvina sev puķes, bet ieslēdz tās savā

šaurā telpā, kur tās nīkst. Viņš grib mīlēt kustoņu, bet

dziedātāju putniņu liek krātiņā un māju kustoņus dara par

mēmiem vergiem. Viņš grib mīlēt sev līdzīgu, bet tad tam

jātop par viņa īpašumu kā nedzīvai mantai. Mīla ir

augstākais princips dabā no sākta gala. Ir laiks tapt no

kustoņiem par cilvēkiem arī mums.

Ir vērts būt par kārtīgu cilvēku. Vismaz neviens tevi

neapskaudīs.

Ir nepieciešams, lai cilvēks saprastu, ka viņš - ir šīs

pasaules radītājs un saimnieks, ka viņš ir atbildīgs par

visām nelaimēm uz zemes, un, ka arī viņam pašam pienākas

slava par visu to labo, ko sasniedz dzīvē.

Tā jau cilvēks ir iekārtots: mūžīgi tiecas pēc tā, kā

viņam nav.

Neviens nedzimst ne krietns, ne zemisks. Tik paša darbi

cilvēku dara par godājamu vai nicināmu.

Katrā no mums ir divi cilvēki, no kuriem otrais nosoda to,

ko dara pirmais.

Būt cilvēkam - nozīmē izprast savu atbildību. Izjust kaunu

trūkuma priekšā, kurš, kā varētu likties, nemaz nav no

tevis atkarīgs. Lepoties par katru savu biedru uzvaru.

Apzināties, ka iemūrējot savu ķieģeli, tu palīdzi būvēt

pasauli.

Katrs no mums ir tāds, kādu to ir radījis Dievs tas Kungs,

bet bieži vēl sliktāks.

Es kaunos dzīvnieciskā sākuma sevī, tātad, es vēl

eksistēju kā cilvēks!

Cilvēks ir ļaunāks par zvēru, kad viņš kļūst zvērs.

Cilvēks ierodas pasaulē ar dūrēs sažņaugtām plaukstām it

kā sakot: visa pasaule ir mana, bet aiziet no tās atvērtām

rokām it kā sakot: raugāt, neko es sev neņemu līdzi.

Daži apgalvo, ka nav starpības starp cilvēku un ēzeli. Tas

nav taisnīgi attiecībā pret ēzeli.

Dievs radīja cilvēku tapēc, ka viņš bija vīlies pērtiķī.

Pēc tam viņš atteicās no tālākiem eksperimentiem.

Cilvēks radīts pēdējā radīšanas dienā, kad dievs jau bija

noguris.

Cilvēks - vienīgais dzīvnieks, kas var nosarkt un kuram

tam ir iemesls.