Doma par to, ka viss pasaulīgais nav mūžīgs, ir bezgala

cietsirdīga, bet arī - bezgala mierinoša.

Kas neredz šīs pasaules nīcīgumu, tas nīcīgs pats.

Viss cilvēku dzimums, gan pašreizējais, gan nākamais,

lemts nāvei: visas pilsētas, kas sasniedz varenību ...,

ies dažādos veidos bojā, un par tām reiz vaicās, kur tās

atradušās: citas iznīcinās karš, citas sagraus bezdarbīgs,

kūtrumā pāraudzis miers un lielas bagātības postīgās sekas

- greznumkāre. Visas šīs auglīgās druvas klās jūra, pēkšņi

iziedama no saviem krastiem, vai negaidīti saplokot zemei,

bezdibenī ieraus nogruvums. Tad kālab man šaust vai

gausties, ja par niecīgu laika sprīdi apsteidzu vispārējo

likteni?

Cilvēks pasauli iznīcinās ātrāk, nekā iemācīsies tajā

dzīvot.

Cik laimīga būtu katra dzīve, ja viņam cita lietas rūpētu

tik pat maz, cik savējās!

Tukšai bļodai izskats gan uz tirgotavu galdiem, bet ne uz

ēdamgaldiem.

Lai nu kāds izskats, tomēr ir izskats arī pēc briesmīgas

aukas, pēc briesmīgiem plūdiem, pēc briesmīgas uguns un

pēc briesmīgas dzeršanas.

Izšķērdīgs ir tas, kas tērē tam, kas nav vajadzīgs, un

tad, kad nav vajadzīgs. Skopais, savukārt, netērē tam, kas

vajadzīgs, cik un kur vajadzīgs.

Ir tik skopi cilvēki, ka šķiet, ka viņi gatavojas dzīvot

mūžīgi, un tik izšķērdīgi, ka šķiet, ka viņi gatavojas rīt

mirt.

Izšķērdība - pārticības bojāeja.

Lielākoties izšķērdība rodas no nepietiekoši apzinātas

mūsu attieksmes pret pašu rīcību vai no nevērīgas tās

izpildes.

Laika izšķērdība - no visām vissliktākā.

Pēc liela krājēja nāk liels izšķērdētājs.

Ko vecais ar skopumu sarauš, to jaunais ar vieglumu

aizlaiž.

Ko tēvs ar grābekli sagrābis, to dēls ar šķipeli izmētā.