Matemātikā prāts ir pilnībā nodarbināts ar savām izziņas formām - laiku un telpu, tātad, tas līdzinās kaķim, kas spēlējas pats ar savu asti.

Apstāklim, ka ticīgais ir laimīgāks par skeptiķi, nav lielāks svars par to, ka piedzēries ir laimīgāks par skaidrā esošo.

Valsts ir visa kronis un pilnība, cilvēka egoisma visaugstākās pakāpes uzskatāms paraugs.

Lai radītu visideālāko valsti, vispirms ir jārada tādas būtnes, kuru dabā būtu sava labuma nemitīga ziedošana par labu kopējai labklājībai.

Parasti cilvēki rūpējas par to, lai īsinātu laiku, bet kam ir kāds talants - lai izmantotu laiku.

Ārsts redz cilvēku visā viņa nespēkā, jurists - visā viņa zemiskumā, teologs - visā viņa muļķībā.

Valsts - nav nekas cits kā uzpurnis, kas uzlikts gaļēdājam dzīvniekam, kas saucas par cilvēku, lai vismaz daļēji tas kļūtu par zālēdāju.

Nepieciešams priekšnoteikums, lai rastos ilūzija: tās upurim ilūzija ir jāuztver par realitāti.

Būtībā intelekts ir kaislība, un šī izziņas tieksme ir daudz interesantāka un noturīgāka par, teiksim, vīrieša erotisko tieksmi pēc sievietes.

Saprāts pēc savas dabas izceļas ar sievišķīgumu: tas nekad nerada, bet tikai uztver; tā darbība ir vērst uz derīgu mērķu īstenošanu gan pilsoniskajā dzīvē, gan zinātnes un filozofijas un pat poēzijas jomā. Tamdēļ humānisms kā tāds ir attiecināms uz saprāta sfēru. Bet šajā sfērā nevar rasties nekas ģeniāls, jo ģēnijs ir objektīvā vērojuma spēks, kas nav raksturīgs lielākajai cilvēku daļai. Tā izpausmei ir gadījuma raksturs, piemērām, pat parasts cilvēks spēj uzrakstīt ciešamu dzeju. Bet parādījies tas ātri zūd, jo parasts cilvēks meklē visā sev atbalstu abstraktā jēdzienā kā nogurušais meklē krēslu, lai apsēstos. To var izskaidrot tā, ka lielāko cilvēku daudzumu pasaule interesē vienīgi kā vēlmju objekts, kuru apmierināšanai pietiek ar vieniem jēdzieniem. Lūk, kāpēc pūli tik maz interesē mākslas darbi un dabas skaistums.

Dzimumtieksmei izdziestot patiesais dzīves kodols sairst un pāri paliek vienīgi tās čaula, arī pati dzīve arvien vairāk sāk līdzināties komēdijai, ko sākuši cilvēki, bet līdz galam nospēlē cilvēku apģērbos ietērpti automāti.

Kāršu spēle - saprāta bankrota skaidrs pierādījums. Nespēdami apmainīties ar domām, cilvēki apmainās ar kārtīm.

Pat izsmalcinātas fiziskas vai garīgas īpašības nespēj izpirkt sociālo grēku: dalību patēriņā neņemot dalību ražošanā.

Esmu bandīts: dzīvoju no tā, ka aplaupu bagātos. - Bet es esmu džentlmenis: dzīvoju no tā, ka aplaupu nabagus.

Demokrātija ir mehānisms, kas garantē, ka mūs pārvalda ne labāk, kā esam to pelnījuši.