Kas ilgi domā, ne vienmēr atrod pareizo risinājumu.

Tikai gadījumā, ja uz mums gulstas atbildība par savu

rīcību, ja mūsu nestais upuris ir brīvprātīgs un neviena

nespiests, mūsu pieņemtajiem lēmumiem ir morāla vērtība.

Jau savlaicīgi ir jāsamierinās ar to, ka katrs lēmums ir

šaubīgs, tam tā arī ir jābūt, jo izvairoties no vienām

nepatikšanām, iekulies citās.

Slikts ir tas lēmums, kuru nevar mainīt.

Par to, kas būtu darāms, apspriedies ar daudziem; par to,

ko esi nolēmis darīt - ar nedaudziem, bet vislabāk - ar

sevi pašu.

Pats sliktākais lēmums politikā - nepieņemt nekādu lēmumu.

Lepnība rodas nepietiekamu pārdomu un sevis paša neziņas

rezultātā.

Ja mūs pašus nenomāktu lepnība, tad mēs nežēlotos, ka citi

ir lepni.

Diogens netīrā apģērbā šurpu un turpu pārstaigāja

izsmalcinātus paklājus Platona istabās. "Es dzeļu - viņš

teica,- Platona lepnībai." "Jā - iebilda Platons,- bet ar

cita paveida lepnības palīdzību."

Neļaujiet lepnībai jūs pārņemt. Tās dēļ jūs zaudēsiet

objektivitāti.

Lai neviens savā uzpūtībā nepaceļas pāri otram... .Kas tev

ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja esi saņēmis, kapēc tad

kļūsti lepns, it kā nebūtu saņēmis?

Lepnība ir prieks, ko pavada ideja par kādu mūsu darbību,

kuru, kā mēs iedomājamies, citi slavē.

Tā sauktā tukšā lepnība ir tāda pašapmierinātība, ko uztur

vienīgi pūļa viedoklis, un, kad tas zūd, tad zūd arī paša

pašapmierinātība, proti, tas augstākais labums, kas katram

mīļš. Šā apstākļa dēļ tas, kura lepnībai pamatā ir pūļa

viedoklis, ikdienā allaž ir norūpējies. Viņš nopūlas un

izmēģina visu, lai tikai saglabātu savu reputāciju. Pūlis

taču ir svārstīgs un mainīgs, un tāpēc, ja labo slavu

nesargā, tā ātri izgaist. Turklāt tā, ka visi alkst pūļa

atzinības, tad katrs viegli aizēno cita reputāciju un visa

minētā rezultātā, tā kā apstrīdēts tiek tas, ko uzskata

par augstāko labumu, rodas milzīga vēlme citam citu

jebkādā veidā apspiest, un tas, kas galu galā izrādās

uzvarētājs, savu lepnību vairāk var pamatot ar to, ka

kaitējis citiem, nekā ar to, ka darījis labu pats sev.

Būt devīgam nozīmē dot vairāk nekā esi spējīgs atļauties,

būt lepnam nozīmē ņemt mazāk nekā tev vajadzīgs.

Lepnums rodas nepietiekoši dziļu pārdomu un sevi paša

nezināšanas rezultātā.