Mēs īpaši neizjūtam līdzcietību pret tiem, kuri nav tik

pat nelaimīgi, cik mēs.

Līdzcietība dziedē daudz vairāk grēku nekā nosodījums.

Līdzcietība - tas ir labi. Bet ir divi līdzcietības veidi.

Viens - mazdūšīgs un sentimentāls, tas pēc būtības nav

nekas cits, kā sirds nepacietība, kas steidzas pēc

iespējas ātrāk atbrīvoties no smaguma sajūtas, kas rodas

redzot cita nelaimi. Tā nav līdzjūtība, bet vēlme

norobežot savu mieru no tuvākā ciešanām. Bet ir arī cita

līdzjūtība - patiesa, kura prasa nevis sentimentus, bet

darbību, tā zina, ko vēlas, un ir pilna apņēmības, ciešot

un līdzjūtot, darīt visu, kas ir cilvēka spēkos, pat

pārsniedz tos. Ja tu esi gatavs iet līdz galam, līdz pašam

rūgtajam galam, tad tu bruņosies ar lielu pacietību, un

tikai tad tu patiešām spēsi palīdzēt cilvēkiem. Tikai tad,

kad tu upurēsi pats sevi, tikai tad.

Līdzcietība - tās nav jūtas; drīzāk, tā ir dvēseles

stāvoklis,- gatavība mīlestībai, žēlastībai un citām

cildenām jūtām.

Līdzcietība - cilvēciskās eksistences augstākā forma.

Kad tu redzi kādu aiz bēdām raudam vai nu tālab, ka viņa

bērns tālu svešumā, vai tālab, ka viņš zaudējis savu

mantību, lūko nepadoties priekšstatam, ka ļaunums

meklējams ārējos apstākļos; tev uzreiz jābūt gatavam

sacīt, ka šo cilvēku nomāc nevis pats atgadījums (jo citu

tas nenomāc), bet šī atgadījuma uztvērums. Kamēr tu jūti

viņam līdzi ar vārdiem, nekavējies bēdāties kopā ar viņu

un varbūt pat nopūsties. Tomēr raugies gan, lai tu

nenopūstos arī savā dvēselē!

Līdzcietība - mīlestības imitācija.

Lai tevi mīlētu kā nākas, no visas sirds, pašam ir jācieš.

Līdzcietība ir mīlestības svētīta, varbūt - pati

mīlestība. Tieši tapēc Kristus ir vismīlētākais no visiem

dieviem, kādi jebkad ir dzīvojuši. Īpaši no sieviešu

puses... .

Kas līdzcietības pilns, tas neapšaubāmi vīrišķīgs.

Līdzcietība bieži vien ir tikai mūsu pašu nelaimes

izjušana citā cilvēkā. Tā ir tālredzīga to nelaimju

paredzēšana, kuras var piemeklēt mūs. Mēs sniedzam citiem

palīdzību, lai uzliktu viņiem saistības līdzīgos gadījumos

palīdzēt mums. Tādēļ tie pakalpojumi, ko mēs izdarām

viņiem, patiesību sakot, ir labdarība, ko mēs avansā

sniedzam paši sev.

Līdzcietība nav sunim pamests kauls, līdzcietība - ir

kauls, kurā tu dalies ar suni, kad pats esi izsalcis ne

mazāk par to.

Liela dvēsele būtu neievainojama, ja tā neciestu

līdzpārdzīvojot.

Just līdzi bēdās - cilvēciski, tās atvieglot - dievišķi.

Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un viņa eņģeļi līdz

ar viņu, tad viņš sēdēs uz sava godības troņa. Un visas

tautas tiks sapulcinātas viņa priekšā, un viņš tās šķirs

vienu no otras, kā gans šķir avis no āžiem. Un stādīs avis

pa savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad ķēniņš sacīs

tiem, kas par labo roku: - Nāciet šurp, jūs mana tēva

svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no

pasaules sākuma. Jo es biju izsalcis, un jūs mani esiet

paēdinājuši; es biju izslāpis un jūs esat mani

dzirdinājuši; es biju svešinieks, un jūs esat mani

uzņēmuši. Es biju kails, jūs esat mani apģērbuši; es biju

slims, un jūs esat mani apmeklējuši; es biju cietumā, un

jūs esat nākuši pie manis. Tad taisnie atbildēs viņam un

sacīs: - Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un

tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un tevi dzirdinājuši? Kad

mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un tevi uzņēmuši?

Vai kailu un tevi apģērbuši? Kad mēs esam tevi redzējuši

slimu vai cietumā un nākuši pie tevis? Tad ķēniņš tiem

atbildēs un sacīs: - Patiesi es jums saku: ko jūs darījuši

vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man

darījuši. Tad viņš sacīs arī tiem, kas par kreiso roku. -

Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas

sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo es biju izsalcis, un

jūs neesat mani paēdinājuši; es biju izslāpis un jūs

neesat mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks, un jūs

neesat mani uzņēmuši; es biju kails un jūs neesat mani

apģērbuši; es biju slims un cietumā, un jūs neesat mani

apmeklējuši. Tad tie arīdzan viņam atbildēs un sacīs: -

Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu, vai

izslāpušu, vai kā svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai

cietumā un neesam tev kalpojuši? Tad viņš tiem atbildēs un

sacīs: - Patiesi, es jums saku, ko jūs neesat darījuši

vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan man neesat

darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā

dzīvē.

Līdzcietība nav tikai kristietībā norobežota, arī austrumu

filozofijā un reliģijā tai ierādīta izcila vieta.

Hindustaņu valodā ir nepārtulkojams vārds "meta", kam nav

nekā kopēja ar līdzīgi izrunājamo grieķu vārdu un kas

nozīmē iejūtību augstākā mērā: līdzcietīgais, uzlūkojot

spitālīgo, pats saslimst ar šo slimību. Iejūtas

bezmērīgumu, tās pārspīlētību rietumos nepazīst tādā mērā

kā austrumos.