Brāļi sēž kā sastinguši. Ne miņas no zēniem, kuri portālam diena.lv iesūtīja video no Cēsu rallija, kur paši skaļi līdzpārdzīvoja pieminekļa taranēšanu. Citā video brāļi tukšā stadionā redzami driftojam ar vecu opeli. Kādu dienu, kad video krājumi bija beigušies, puiši atsūtīja vēstuli, aicinot cilvēkus piedalīties labdarības akcijā — iegādāties bērnu zīmētas kartītes. Par iegūto naudu pēcāk tikšot iegādāta aparatūra Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimācijas nodaļai. Līdz šim tas jau ticis darīts aptuveni 50 000 eiro vērtībā, un nodibināta skolēnu biedrība Eurika. Netipska nodarbe tādiem driftotājiem.

Bērni bērniem

Pirmo kartīti Matīss uzzīmēja, kad mācījās pamatskolā. Uz parastās zīmēšanas lapas, kas pārlocīta uz pusēm, bija attēlots zaķītis. Kartīti viņš pārdeva kādai meitenei no 5.klases par 30 santīmiem. "Arī nākamās kartītes aizgāja. Ar kaut kādām eglītēm un sunīšiem laikam. Bet tas bija tā epizodiski, nopietnāk tam pievērsos pirms četriem gadiem, kad nokļuvu Bērnu slimnīcā," stāsta Matīss. Pēc sportošanas tā sāpējusi kāja, ka nav spējis vairs pats paiet. Temperatūra bijusi tuvu +40 grādiem. "Slimnīcā gultas bija cietas, šprices — sāpīgas. Nekā forša." Matīss domas mainījis, kad tētis Gints atnācis ciemos ar savu paziņu reanimatologu Pēteri Kļavu un visi kopīgi pastaigājušies pa slimnīcu. Reanimācijas nodaļā Matīss ieraudzījis, cik slikti klājas citiem bērniem un ar cik novecojušu aparatūru strādā mediķi.

Nokļuvis mājās, viņš ieminējies mammai Andai, zīmēšanas skolotājai, ka varētu mēģināt pārdot viņas skolēnu zīmētās kartītes un par iegūto naudu nopirkt kādu ierīci reanimācijas nodaļai. "Mēs varētu vismaz mēģināt," Matīss atceras, kā mudinājis mammu un brāli. Viņi piekrituši. Mamma pat mācījusies dizaina kursos.

Vispirms ieskenēti mammas skolēnu zīmējumi un epastos nosūtīti uz uzņēmumiem ar aicinājumu izvēlēties tos kā Ziemassvētku apsveikumus. Kur ieguvāt kontaktus? "Viensviensastoņiastoņi," gluži kā reklāmā ar pirkstu nožestikulē Oskars. Pēc ilglaicīgas zvanīšanās un sarakstes parādījušies pirmie klienti. Vispieprasītākā kartīte bijusi tā, kurā attēlots resns sniegavīrs uz zila fona. Ar tēta palīdzību kartītes uzdrukātas uz papīra, un puiši paši tās piegādājuši uzņēmumiem. Atsaucība bijusi tik liela, ka par iegūtajiem līdzekļiem slimnīcai iegādāts perfuzors un infūzijas sūknis 1000 latu vērtībā. "Bērni bērniem," ideju formulē Matīss.

Četros gados klientu skaits audzis līdz 200, tāpēc trijatā kļūst grūti tikt galā ar darbiem. Spriedze sākoties jau septembrī. Mamma zvanot uz skolām un aicinot zīmēt. Dienā, kad notiek intervija, viņa devusies uz Mazirbes internātpamatskolu pēc zīmējumiem. Kad tie savākti, notiek atlase. Tematu "ziema" bērni izprotot gaužām līdzīgi, oriģinālu darbu esot maz. "Katru gadu tās pilošās sveces ar skujiņu vai pārzīmētas multenes. Tas neiet cauri." Matīsam no pēdējiem zīmējumiem patīkot vāvere, kura sēž uz sniega pikas un veļas lejup no kalna. Arī kartītei ar zilo sniegavīru, kurš lido konfekšu virpulī, nav ne vainas. Kad atlase veikta, brāļi zīmējumus apstrādā un ievieto savā mājaslapā, kur tos var rezervēt un pasūtīt. Uzņēmumi gan lielākoties pieprasot tradicionālas ziemas ainas, piemēram, māja ar kūpošu skursteni, apsnigušas eglītes. Klientu loks ir plašs, daži no tiem — Exigen Group, Kolonna, Baltcom TV, Nelss, Re&Re, Guntis Ulmanis personīgi.

Laužam opeli

"Decembrī neguļam naktīm. Viss sastrēgst," Matīss stāsta, ka klienti bieži vien pasūtījumus veic pēdējā mirklī. Tad Eurikas "birojā" Pļavnieku deviņstāvu mājas 1.stāvā, kas reizē ir arī viņu mājas, valda spriedze. Mamma ar Oskaru apstrādājot zīmējumus, Matīss apkopjot pasūtījumus un sazinoties ar klientiem. Katrs strādājot savā istabā un pats sev arī gatavojot ēst. "Un mūzika skan no tumbām, kuras iegādājāmies par pirmajiem nopelnītajiem simtpiecdesmit latiem! O!" sarunā iesaistās Oskars. Tad jau pašiem arī kaut kas tiek? Pērn apgrozījums bijis 20 000 latu, taču no ieņēmumiem tiekot ieturēti 10% — piegādei, sakariem, grāmatvedes un saviem atalgojumiem, atsevišķi jānorēķinās ar tipogrāfiju.

Par četros gados pārdotajām kartītēm slimnīcai iegādāts mākslīgais plaušu ventilācijas aparāts, perfuzors un infūzijas sūknis, vitālo funkciju monitors, kas uzrauga sirdsdarbību un elpošanu, komas stāvoklī esošu bērnu pretizgulējumu vadības sistēma, cietušā transportrati. Šogad plānots iegādāties apdegumu lampu, portatīvu anestēzijas aparātu, gēla matračus, kas darbojas kā profilakse izgulējumiem. Bet kāpēc jūs darāt to, kas jādara valstij? "Vai ta kāds valstij uzticas? Phe!" nosmej Matīss. Turklāt brāļiem patīkot savs rūpals. Jo īpaši tad, kad, braucot pa Rīgu, Ziemassvētkos redzot logos izkārtus viņu gatavotos zīmējumus.

Kad mēģinu izvaicāt, no kurienes tādi labsirdīgi Barkovski radušies, puiši caur zobiem izmet: "Mēs no Pļavniekiem. Ar suni ejam staigāt. Mums ir taksis Žurka un kaķis Zuze." Par bērnību viņi stāstīt negrib. "Tā tāda tukša tēma," Oskars atmet ar roku, "ko tur par pagātni. Tā nav interesanta." Par ģimeni? Mamma esot, tētis dzīvojot citur. "Šī ir tāda mazliet pilnāka tēma, tomēr arī tāda patukša," Oskars īgņojas. Un kas būtu tā pilnā tēma? "Nākotne. Re, viens te grib būt aktieris. Oskars!" Matīss norāda uz brāli. Oskars gan vēl mācās Rīgas komercģimnāzijā un par aktiermākslas studijām vēl domā. Viņa aizraušanās ir filmēšana. Paša priekam. Dažkārt ieliek draugiem.lv vai aizsūta uz diena.lv. "Kaut kādu killeri varētu uzfilmēt," spriež Oskars. Matīss vairāk domā par biznesu — vēlas paplašināt Eurikas darbību arī citās valstīs, turpināt ar mammu organizēt zīmēšanas nometnes bērniem. "Mamma mums vispār tāda interesanta. Tagad izdomājusi, ka grib zivis pārdot. Savukārt mēs opeli laužam. Kad nelaužam, tad braucam pie omes uz Lēdmani cirst kokus, pļaut zāli un dedzināt ugunskurus," smejas Matīss.