No visām tikumiskām vērtībām visaugstākā vērtība -

labestība.

Labestība, kas neietver sevī ļaunumu, egoistisko sākumu,-

tukša, snauduļojoša labestība.

Dāvā gaismu, tad tumsa izklīdīs pati no sevis.

Labestība ir jāapvieno ar zināšanām. Savā dzīvē man nācies

pieredzēt, ka no labestības vien nav liela labuma. Ir

jācenšas sevī izkopt spēju izdarīt izvēli, un tam

nepieciešams raksturs un garīga uzdrīkstēšanās.

Ar labestību bieži var nodarīt ļaunumu, tapēc, ja vēlies

izdarīt ko labu, rūpīgi visu apdomā.

Labestība - cilvēku vājumu saprašana, zināšana, cik grūti

būt cilvēkam - nav samaināma ar mīlestību. Mīlestība ir

personiska simpātija pret noteiktu, izraudzītu cilvēku,

kas mūsos atmodina ilgas līdz laika galam, vienmēr palikt

ar viņu kopā. Labestību turpretī var dāvāt arī nejaušam

garāmgājējam, tā ir bezpersoniskāka nekā mīlestība, tā ir

simpātija pret visiem cilvēkiem. ... . Pastartiesā cilvēks

netiks tiesāts par savu zināšanu, saprāta un veikuma mēru,

bet gan pēc izdāvātās labestības un mīlestības mēra.

Labu darīt, necerot uz dzeramnaudu ne šai, ne citā

pasaulē, ir cilvēka esmes augstākais apliecinājums.

Tam, kurš apguvis labestības zinātni, visas citas zinātnes

ir kaitīgas.

Labestība ir vājums, ja tā mūžīgi, nebeidzami piedod, bez

pārliecības, ka saņēmējs kļūst labāks. Labestība ir spēks

un lielums, ja tā arvien vēl dod pēc atkārtotas

atpakaļslīdēšanas, bet pie tam redz, ka saņēmējs šīs

labestības dēļ kļūst stiprāks, arvien retāk, mazākā mērā

krīt atpakaļ, ka mācās to saprast, jūt tās lielumu, aug

paša acīs, ka viņš arī grib dot. Labestība ir liela, ja tā

saņēmēju pārvērš, dara sev līdzīgu, sagatavo sev, lai viņš

tai derētu, bet viņa persona ar saņemšanu tiek

paplašināta. Labestība ir liela, ja tā ir egoistiska,

maza, ja tā dod saņēmēja dēļ, t. i., nekā nedara sevis

labā. Labestība ir maza arī vēl tad, ja ieguvums no

došanas ir mazs, ja tā gaida tikai mazu pateicību, liela,

ja tā visu personu satver un uzņem sevī.

Visam var pretoties, bet tikai ne labestībai.

Labestība - vienīgais ietērps, kas nekad nenonēsājas.

Paši maigākie augi stiepjas augšup caur viscietāko zemi,

klints plaisām. Tā arī labestība. Kāds gan kalts, kāds

veseris, kāds tarāns spēj spēkā līdzināties ar labsirdīgu

un patiesu cilvēku! Nekas nav spējīgs tam pretoties.

Kad esam laimīgi, tad vienmēr esam arī labestīgi, bet, kad

mēs esam labestīgi, mēs ne vienmēr esam arī laimīgi.

Arī labus darbus ir jādara ar prātu. Prāts bez labestības

- slikti, bet labestība bez prāta - ne labāk.