Bagātības nicināšana filozofiem ir bijusi slēpta vēlēšanās atriebties liktenim par netaisnību, ko tas nodarījis viņu cieņai. Viņi nicina tieši tās likteņa balvas, ko tas viņiem liedzis; tas bijis aizsarglīdzeklis pret pazemojumiem, ko nes līdzi nabadzība, tas bijis apkārtceļš, lai iemantotu cieņu, ko viņi nav spējuši gūt ar bagātību.

Bet Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: Patiesi es jums saku: bagātais grūti ieies debesu valstībā. Un atkal es jums saku: vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.

Ja dzīvosi atbilstoši dabai, nekad nebūsi nabags, ja atbilstoši parastajiem priekšstatiem, nekad nebūsi bagāts.

Mūsu parku un piļu jēga (kā arī jēga jebkurai bagātības iegūšanai) ir tur, lai no mūsu skatieniem izzustu nekārtība un zemiskums, un radītu dzimteni dvēseles dižciltīgumam.

Būt vienlaicīgi gan ļoti labam, gan arī ļoti bagātam ir neiespējami.

Bagātība rada greznību, slinkumu, apvērsumus; nabadzība - zemiskumu un ļaunprātību apvērsumos.

Laba slava ir vairāk vērta par bagātību.

Dažiem cilvēkiem bagātība nes tik vien kā bailes to pazaudēt.

Tās pašas īpašības, kas dara cilvēku spējīgu kļūt bagātam, vēlāk viņam traucē baudīt bagātību.

Bagātība maitā visus: gan bagātnieku, kam tā ir, gan nabago, kas pēc tās alkst.

Kas paļaujas uz savu bagātību, tas ies bojā.

Bagātība mantkārību nemazina.

Tu vaicā: kāds ir bagātības mērs? Pirmais - kad ir tik, cik nepieciešams, nākamais - kad ir tik, cik pietiek.

Bet, lai pabeigtu vēstuli, saņem, kas man šodien iepaticies - arī tas aizgūts svešā dārzā: Liela bagātība ir dabas likumiem atbilstoša nabadzība. Bet vai tu arī zini kādas robežas mums nosprauž šis dabas likums? Neciest nedz badu, nedz slāpes, nesalt. Lai aizgaiņātu badu un slāpes, tev nav jādeldē lepni sliekšņi, nedz jāpacieš drūma augstprātība un aizvainojoša laipnība, nav jāmeklē laime jūrā vai karagājienos; tas, ko prasa daba, ir viegli sasniedzams un pieejams. Sviedrus lejam liekā dēļ. ... . Kas saprotas ar savu nabadzību, tas ir bagāts. Paliec sveiks!