Prātam par sevi ir nepieciešama ticība, bet gribai - vēlēšanās, un, ja tie neatrod ticības un vēlēšanās cienīgus objektus, tie tiecas pēc necienīgiem.

Gandrīz vienmēr cilvēki tic nevis tam, kas ir pierādāms, bet tam, kas atbilst to vēlmēm.

Ar kādu vieglumu un pašapmierinātību dara ļaunu cilvēks, kad viņš tic, ka veic labu darbu!

... ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. ... . ... bez ticības nevar [Dievam] patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka viņš ir, un, ka tiem, kas to meklē, viņš atmaksā.

No ticības taisnais dzīvos.

Ticība ir zāles dvēselei, kuru nomoka sabiedrības slimības.

Agrāk cilvēki ticēja, ka Dievs valda pār pasauli. Šī ticība ierobežoja viņu atbildību. Jaunā ticība, atbilstoši kurai viņiem ir jāvalda pašiem, uzliek tādu atbildības nastu, kas visiem nav panesama.

Ticību nevar dibināt uz zināšanu, kā dara jaunu laiku naturālisti. Tā dibināma tikai uz cerību un gribu. Tik vien viņai sakara ar zinātni, ka nevar pretī runāt loģikai. Griba, kas to darītu, taptu bez satura.

Mūsu laikos ticība nevar vairs dibināties uz paradumu un tradīcijām - kā itin visas pastāvošas ticības, - tad viņa domājošam cilvēkam top nedzīva un nedomājošam top garīgs spaids un citu - valdošās šķiras - rokās par ieroci viņu kalpināt. Ticība var dibināties uz prasību pēc neizprotamā, - tad dvēsle dara sevi arī nebrīvu un vēlas šo nebrīvību, jo nezin, ko iesākt ar brīvību, vai baidās no viņas, tādēļ ka brīvība uzliek pienākumu sevi attīstīt jaunā veidā. Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc dvēsles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēsles uzdevumu. - Vai ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību?

Cik viegli un ērti būt ticīgam: pieņemt par pilnu to, kas tiek teikts un kam jātic. Kas teikto nepieņem, tam jāpūlas ar šaubām un meklēšanu. Un tomēr atzīst par slavējamu kūtro un par peļamu centīgo.

Es neticu brīnumiem un nekad neesmu tiem ticējis. Tā ir sievišķā ticība, vīrišķā saucas: attīstība, tā ir mana ticība.

Tā ir mana ticība, ka cilvēks jau šeit, zemes virsū, var kļūt svēts, vienīgi šeit.

Tas apstāklis, ka ticība atstāj labu iespaidu uz cilvēka morāli, nekādā veidā neliecina par pēdējās patiesumu.

Bez darbiem nav ticības: tie ir tās mērs.

Ticība ir sestā sajūta, kuru Dievs pēc sava prāta dāvā vai atsaka.