Gailis un varde.

Varde no rīta satikusi gaili un dod viņam
labu rītu:
- Labrīt, augstu dziedātāj!
- gailis atbild:
- labrīt, labrīt, augstu lēkātāja!
- Varde priecīgi iesaucās:
- Lūk, godavīrs, godā dzimis, godā auzis,
prot arī otram godu dot!

Divpadsmit zosis vienu
gulbe perē.

Viena māsa zaļa,
otra balta.

Seši galdiņi vara,
septītais sudraba.

Divas māsiņas: viena balta,
otra melna, kā viena nāk,
tā otra bēg.

Briku-braku.

Briku-braku, briku-braku,
švirkst-švirks-švirks.
Zeme ragā sasalusi, sniedziņš čirkst.
Briku-braku, briku-braku,
švirkst-švirks-švirks.
Saulīte ar zobiem šodien auksti mirdz.

Kniebj tev ausīs, kniebj tev degunā,
bet tu viņu ne redzi, ne dzirdi.

Lausks.

Es redzu! Lauskis! Tāds kā pasakā!
Mazs vīriņš lielā, baltā kažokā,
Un galva apkaklē kā pazudusi,
Tik deguntgaliņā
Tam gara ledus tapa piesalusi!
Viņš sastopams tik lielā saltumā!
Tad viņš visgarām mājas apstaigā
Un, cik tās stipras, izmēģināt grib.
Mazs cirvīts tam rokā zib-
Un, kurai klāt, viņš cirvi savicina
Un laiž ar sparu iekša: blaikš!
Līdz pašiem pamatiem iet sprādziens:
braikš!...

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur baltais zaķis guļ;
Aiz upītes kalniņā,
Sīkā kārklu krūmiņā.

Es iejūdzu raibu zaķi
rakstītās kamanās;
Lec zaķīts cilpu, cilpu,
Kamaniņas knipu,
knapu.

Puisīts gāja zaķi ķert
UZ lielo bērzu birzi;
Pārnāk puisis
raudādams,
Zaķis pieri izbadījis.

Paruna.
Bailīgs kā zaķis.

Sala derības ar zaķi.

Bij ļoti auksta ziema. Sals sacīja zaķim:
-Es tevi nosaldēšu!
Zaķis viņam pretī atteica:
-Nevarēsi vis!
Abi strīdējas un gandrīz vai saplēsās.
Saks lika priekšā noslēgt derības. Zaķis bija
ar mieru.
Sals sāka saldēt. Zaķis vārtījās pa sniegu
un sauca:
-Kungam silti, kungam karsti!
Sals nodomāja:
-Nu gan zaķis ir stiprs! – un saldēja to, cik
vien jaudāja. Zaķim no aukstuma acis
izsprāga laukā. Bet viņš tik sauca:
-Kungam silti, kungam karsti!
Sals piekusa saldējot, bet zaķis nenosala.
Tikai zaķim no tās dienas uz visiem laikiem
palika acis uz āru izspiedušās.

Zaķīša sapnis.

Zaķītim bij sapnis jauks:
Apkārt – milzīgs kāpostlauks,
Vidū – sārti burkāniņi,
Tālāk – gurķi, salātiņi,
Biešu dobes, redīsiņi...
Šmuiks – šmauks! Kriuks – krauks!
Sapnis bija tiešām jauks.

Kā vējš skrien, kā miets atduras.
Pats guļ, acis vaļā.

Tracis.

Mazs kaķīts,
Mazs zaķīts
Uz ceļa satikās
Un brīnijās.

-Kurp lēksi, zaķīti?
-Uz kāpostiem,
kaķīti!
Un tu tā lēnītēm?
-UZ pelītēm!-

Kāpsotiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja,
Puisītis klausījās,
Sunītis ausījās.

Suns pakaļ zaķītim,
Pusītis – kaķītim;
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu!

Sudrabota stirna skrēja
Pa lielo tīrumiņu,
Pati bija sudrabota,
Ragu gali apzeltīti.

Šorīt bija liela salna.
Liela skāde notikusi:
Briežam ragi nosaluši,
Meža cūkas sivēniņi.

Adiet, meitas, ko adāt,
Vilkam zeķes noadiet.
Vilkam kājas nosalušas,
Purvus, mežus bradājot.

Mazs, mazs vīriņš
uztaisa tiltu
bez cirvja, bez āmura.

Satieku Buciņu.

Mežā uz taciņas satieku skaistu dzīvnieku.
-Labdien! Kā tevi sauc? – jautāju.
-Buciņš, - rudais dzīvnieks nokustina
melnu, miklu purniņu.
-Kā tagad klājas mežā?
-Grūti, - Buciņš nopūšas. – Sniegs dziļš,
ēdamo nevar dabūt. Labi, ka bērni
dzīvniekiem mežā iekārto barotavas...

Ziemas ciemiņš.

Gulst dziļi sniegi
Uz zemes krūtīm.
Tink, tink! pie rūtīm –
kas sit tur liegi?

Tā zeltzīlīte,
Tai grūti ziemā –
Pie manis ciemā
Nāk nabadzīte.

Gardkumosiņu
es kokā sienu;
Tur katru dienu
Nu redzu viņu....

Nāc, nāc par viesi
Man, putniņu maigais,
Kad sals māc baigais,
Skrej mieloties!...

Stērstes sniegā.

naktis garas, garas, garas,
dienas īsas, īsas,
Deinas vidū neredz sauli,
krēsla neizklīst.

Mazliet siltas, siltas gaismas
iedzedz ceļa malā
putnu bariņš klusējošs –
stērstes dzeltenzaļās.