Tiesa gan!

Visā draudzē slavens Dūču Deicis,
Viņam divas izmaksātas mājas,
Viņam četras meitas, četri dēli,
Raiba zīļu josta, resnis pempis.

Dūču Deicim uznākušas bēdas,
Viņa Ješka, viņa paceplīti,
Kungi saukuši pie ložu bļodas,
Zaldātos to arī noņēmuši.

Iebūviešu Līzei nav nenieka,
Tikai divi dēli viņas manta,
Savu laiku pirmais izdienējis,
Šogad Jānim jāiet garu ceļu.

Un nu stāv tie trīs pie kroga loga,
Māte, satvēruse Jāņa roku,
Spiež to atvadoties silti, silti,
Iebilst vārdiņu ... sāk atkal raudāt.

Pienāk Deicis. Viņa lūpas zilas,
Un tas tuš it kā zem rudzu maisa.
Brandvīns smird, un vaigu galos divas
Asariņas spīd ka stikla krelles.

Ieskatās šaīs asariņās Līze.
„Re nu, Deicīt, ” viņa želi saka,
„Mums nu abiem uznākušas bēdas.
Tie nu aiziet uz tik ilgu laiku.”

„Ko nu, mīļā, ” Deicis viņai atbild,
„Ko nu tu par bēdām vari runāt!
Vai nu iebūviešiem savu bērnu
Tā ir žēl kā mums, tiem saimniekiem?”

Dzerāju dziesma

Mazu, mazu rasas pili
Uz magones dārziņā
Sūc sīkdami trīs odiņi,
Cauru nakti nenosūc.

Lielu, lielu alus mucu
Kaķaraga pagrabā
Dzer dziedoti trīs bāliņi,
Par naksniņu gan nodzer.

Iet jukāmi odiem dziesma,
Dreb spārniņi ceļoties.
Grāvī krīti augšupēdu,
Guļ, kājiņas raustīdam.

Sper bāliņi rakstā soļus,
Cepurītes rakstā griež:
„Ekur muļķa kroga papus –
Bez žvinguļa mājā laiž!”

Aizmirsts pienākums

Biju vakarā pastaigāties un snāju
Lēniem soļiem gar rudziem uz māju.
Laidu pa pirkstiem vārpas: bij tādas mīkstas,
Dzirdēju pie tam, kā griezas ar dziedašanu cīkstas.
Pacēlās mēness un šķaidīgi savu sudrabu svieda
I uz vārpiņām, i uz rudzu puķu zieda.
Zaļo varžu orķestrs dīķī lieliski koncertēja,
Un pāris nokavējušos vabuļu rūkdamas turpu skrēja.
Viena no tām bij tik akla vai tik maz bikla,
Ka būkšķēdama piesitās pie mana briļļu stila.
Uz pļavas balts un baltāks audās mierīgas miglas auts,
Un atturīgi zem viņa uzrdzēja strauts.
Zvaigżu actiņas starp mākoņiem spīdēja bāli,
Un kāds sunīts ierējās tāli, tāli.
Kā apnikušas piepeši griezas klusēja,
Un es jutu, cik svinīgi daba dusēja.
Tad kautra vēsmiņa birzītē ierunājās
Un tad atkal apsnauzdamās stājās.
Zālīte metāš valga no tīkamas rasas¬¬-
Man diemžēl klājas nebija basas,
Un es manīju tikai caur kamašam vien,
Ka tās pa siltu slapjumu brien.
Auglīgs pavasars – man teica prāts,
Tomēr nejutos apmierināts.
Tādas kā raizes sirdī urbās un vijās,
Un tāds kā pārmetums virsū plijās.
Vai nebiju darījis, kā vajadzējis.
Ko biju piemirsis ļauna ģieda,
Vai man kāda nelaime slepeni brieda¬?
Beigās man iekrita prāta, pa vārtiem dārzā ejot:
Es, ēzelis, - biju šogad pavisam piemirsis par ziedoni dzejot!