Mums nav kur pazust,
Un mēs neaizejam
Nekad un ne no viena.
Ne no kā.

Pār raudošu roku aizbērtu kapu
Ar stariem kā asarām saule lēc.

Tā bija aiziešana –
bezgala skumja aiziešu, -
šorīt aizlidoja dzērves
un, kārtodamās kāsī.
Vasarai rekviēmu nodziedāja.

krīt ēna uz sarkanas ķieģļu sienas
krīt ēna no kaila oša
mēs aizejam projām pa vienam pa vienam
bez skatiena uzvaroša

vien pamāj rūsganā sētmalas zāle
vien nočirkst
pie vārtiņiem smilts
šī pasaule bija kā spoguļu zēle
un reizēm kā Mēness tilts

cilvēkam apklustot, ierunājas cilvēka lietas, priekšmeti
apmainās vietām, gleznas izkāpj no rāmjiem, gultai
atsperes sāpīgi nočīkst un neizlasītā grāmata turpina
pati sevi šķirstīt uz priekšu

ūdens izlīst caur sietu
smiltis izbirst caur pirkstiem
vārdi meklē sev vietu
pārvērzdamies par zvirgzdiem

Šodien dzīvoju,
rītu
varbūt sveces man degs...
un ar ziedelpas vītu
pāri līķautu segs.

Tumšs vakars nolaidies nu sāpju sirdī manā,
Bet baiļu nav, kaut viņai nolemts rimt...
Tik vēlreiz gribētos reibt vieglā puķu tvanā
Un tad uz mūžu nebūtībā grimt.

„Jo allaž cēlos nolauž nāves vēji.”

Nu zinu to, ko nezināju senāk,
Vai birztalā vai kapu kalnā kāp,
Ka gadi atpakaļ vairs mūžam nenāk
Un rētas asiņo un smeldz, un sāp.

Tik, ja nekad vairs tēta neatgriežas,
Ja rokas aukstas tam un puķu daudz...
Lai rokas tev pie mātes krūtīm spiežas
Un mātes mīlestībā laimīgs audz.

Kur gaisma izdzisa, kad saule norietēja?
Kur laime palika, ko roka satvēra?
Visapkārt tikai rozes rasu lēja
Un sirdi dziļām sāpēm atvēra.

Māt, tevi gribētu vīt krāšņā puķe vijā,
Lai mūžam dzīvs un nemirstams tavs tēls.

Sirds sāpēja. Sirds vienmēr mūžam sāpēs.
Sirds neticēs, kaut ceļos kristu vēl...
Tik mūžam tumsu manu dvēs’li slāpēs –
Un man nekā vairs dzīvē nebūs žēl.

Es nākšu, kad diena būs dzēsta
Un sāpēs būs cietusi sirds,
Turp, kur mani atmiņas vēsta
Un asaru pēdas kur mirdz.

Tā sāpju sirds, kas mīlējusi vāri,
Tā sāpju sirds, kas dzīvē zemojās, -
No mūžiem mirdzēs zemes tumsai pāri
Un gaismā mūžīgā pār skumjām stās.

Es dzīvi aizmirsis kā maija nakti būšu,
Kad sauļup sauks pie sevis Svētais sargs.

Vēl brīdi parunāties neliedz,
Jo daudz ir izcīnīts un ciests,
No naida atraisīts un meliem,
Tu gaismas palos iemests tiec;
Vēl brīdi to, ko mīli, nesauc.
Ja es tas būtu, arī – ne.
Ko savās sirdīs slēptu nesam,
Redz austam gaismas sākotnē.
Ak, pagaidi to zelta sprīdi,
Kas saules atnākšanu šķir!
Tu pazudi. Kāds vientuļš klīdīs,
Un sarma viņa acīs birs.

Ērģelēs, ērģelēs smiltis birst...
Mēs šodien sviežam smagām rokām,
Jo katram mīļajam, kas mirst,
Mēs daļu sevis līdzi rokam.

Cik auksta zeme! Bet tu redzi,
Kā nogurusi elpa tvan.
Un biezā miglā iedzedz gaišu sveci
Tavs tēvs – vai arī mans.

Bet palēnām, kad vēji aizšalc,
Tu rādies – mierinājums gaišs.

Un balo asins, dziestot oglēm,
Tu paliec bērnos, tautā, koklēs.