daži dzejnieki izgāja ārā
jo iekšā bija sākušās dejas
sērkoka liesmas apspīdēja
viņu domīgās sejas

bija caurspīdīgs vasaras rīts
kas burvīgi oda pēc alus
viss kopā izsauca vēlēšanos
ko parasti izsauc alus

un tad viens no viņiem nav svarīgi kurš
teica runu par sievietes dabu
to runu neviens gan arī viņš pats
neatzina par sevišķi labu

bet ēteriskais un mūžīgais tēls
kam dzīvību deva šie vārdi
klausījās viņos nogūlies
virs galvas uz jumta skārda

no mitrā gaisa no paguruma
nošķaudījās šis tēls
tik spēji – kā spaļi pajuka
skumīgie mūzas dēli

tēls pagrāba vienu un aizlaidās
tad brāļi nu miers ar viņu
viņš nebija vismaz pats sliktākais
ja es tā salīdzinu