viens lidinās gaisā un viņam ir labi
viņam ir spārni viņam ir knābis

viens klaigā sētā aiz atkritumkastes
viņam ir ūsas viņam ir aste

viens medī pa džungļiem un auro kā durns
viņam ir strīpas viņam ir purns

viens tek man garām un spīguļo silti
viņam ir krasti viņam ir tilti

viens pilēdams pil viņa rokas ir slapas
viņam ir zari viņam ir lapas

viens plešas un kratās aiz piepūles lielas
viņam ir kvartāli viņam ir ielas

viens klibo man pretī tik līks kā skumjas
viņam ir domas viņam ir dumjas

viens bija varens viens bija liels
viņam ir zārks viņam ir miers

viens ir apmeties drusku tālāk
viņam ir tornis ar krustu galā

ČAKA IMITĀCIJA. RĪGAS GALVA

Rīga naktī – ai, tumšā galva
ar sirmi spīdošiem ielu matiem,
ar Daugavas virmuļojošo celiņu
vidū, kam pāri krīt tilti kā šķipsnas,

ar savām domām par tevi
kā ķēmmēm –
vai drīkstu tev pieskarties šonakt?

Domu un rēķinu pārpilnā galva, -
ķemmei laikam gan nebūs darba –
ar zaļganām koku šķērēm,
kas elpotu svaigi kā rūpīgas rokas,
es gribētu tevi apcirpt mazliet,
lai koki tavā sirmumā tiek.

Lai augtu koki tik augsti
kā Purvciema lielākās mājas –
sekvojas,
baobabi,
lai zaļumi saglaustu tavu
meistaru sirmās kļūdas.

PĻAVNIEKI

te kādreiz govis ganījās – vēl tagad ragulopi
gar veikalu kā māži sīkā rikši tek

ak noskretušās apjukušās govis
te tagad liela celtniecība noris

vai redzi, kustoni:
tur tagad pāli dzen
kā mietiņu kas tavas ķēdes galā

tur piesies daudzus gudrākus par tevi

tie mirkli grozīsies
pa vējam nolieksies
un bērnu balsīs apsveiks paši sevi

JĀŅU SONETS

kam citam šie leknie dēsti
ja ne saulgriežu naktij
kad ķimeņu sieri ir ēsti
un krūmos guļ sieviešu akti

varbūt šīs krāsa par treknu
un manī nav nekā derīga
bet varbūt ka dēsti par leknu
un daba ir pārlieku devīga

es nezinu ko tur var darīt
bet akti gar upmalu guļ
cik upei ir labi – man arī

kļūst silti no dīvajām ruņām
kā maigums no dvēseles dūņām
paceļas burbulis buļ

KUSTĪGĀ KĀJA
Ērikam Ādamsonam

spirgtā zaļā un caurspīdīgā
pavasara rītā
pa Rīgas ielām
kustējās tramvajs

skrien un lec ja gribi paspēt

pie loga
austošās saulītes apspīdēta
sēdēja skaista meitene
un kustināja
„1. aprīļa” kurpītē ieautu
glītu kāju

un sirmā zemeslode protams
spirgtā un zaļā aprīļa rītā
kustēja līdz

pat vulkāni sacīja
puf – puf
un izgrūda apaļus
dūmu gredzenus

skrien un lec ja gribi paspēt
netici
nokavēsi

tramvajs tūlīt
brauks gar kapiem
kas zied un zaļo
spirgtā pavasara rītā

un visi mirušie meijām rokās
šūposies līdzi
meitenes kājai
nemirstīgi puf – puf
laimīgi puf – puf

skrien un lec ja gribi paspēt

tramvajs tūlīt
brauks gar zoodārzu
visi mazie rezusiņi
svinīgi saņemtām rociņām
ronis melno līkumu viļās
virs eļļainā ūdenslīmeņa
slīmesti un ķenguri
lēkās
meitenes kājiņai līdzi
met kapeiciņu uz atgiešanos
dzirdi
kā nodžinkstēja
mirušie līksmi sauc
joda vecmātei tarbā

meitene kustina kāju arvien

spirgtā un zaļā pavasara
ikgada revolūcija
es klaigāju ielu stūros

upes kustina ledu
meitenes attiecības

ETĪDE

klanīdamies vakars nāk
bez palīgiem pie dienas

diena nobālē un gausi
gausi kājās slienas

kārto lielo rakstāmgaldu
atstāj instrukcijas

un uz tumsas kroņa māju
pāri jumtiem vijas

NAKTIS

naktis
vienmēr kāds ceriņš zied
naktis
asa auksta smarža
naktis
smarža ko izplata apskauta
bet izdegusi spuldze
naktis
un tu ieej spuldzē un mēģini
savienot trauslos vadiņus
naktis
kāds ieslēdz gaismu un
tu netiec ārā no spuldzes un dauzies
naktis
neslēdziet gaismu neatdariet acis
tiem kurus es mīlu
es vēl arvien
mēģinu savienot vadiņus
naktis
viss pagalam tikai krūtī brēc
naktis nē
āži mana piesietā maiguma āži
naktis
pret Viņas pieri nosisties gribas
naktis
vienmēr kāds ceriņš zied
naktis
sakrampēto pirkstu starpās arī
kaut kas zied
naktis nē
kas zied? nevar redzēt nāve tizlāk zied
naktis

pirkstgaliem aizdegoties
neveiklie vārdi iet bojā

lai tu ar tuksnesi mutē
caur simbolu birztalām ietu

(nāve konspektē mūžu
un pasvītro šito vietu)

GOGĒNA MONOLOGS

tuvāk pie dzeltenām debesīm
tuvāk pie sarkana ūdens
jūsu umurkumura miets
ir pārāk ziepjains un gludens

jūsu kumoss ir pārāk mīksts
atdzisis taukains un gludens
tuvāk pie nāves bet debesīs
tuvāk pie dzeltena ūdens

gleznot platseju sievietes
sapūt un smaržot kā puķe
akadēmiskais meistar
jūsu māksla ir kuce

un palēkdamies zuda kokos diena
un stingi blenza 200 W acs
es metu skatienu kā akmeni pret sienu
un kļuvu režisors – kā Jaunušans vai Kacs

bij trupā ļautiņi ko pazīstu (vai mīlu)
un bija opera kas vienmēr bija cita
un dvēselē romieši kas nākotnei par ķīlu
pie greiza krusta vakardienu sita

kas vakar izdevās to nebūs darīt šodien
un Kristum jēga tikai piekrustītam
pa sirmiem matiem veļu kuģis dodas
uz kādu Gambiju pie moriem nekristītiem

un bija spogulis kas novērsās no manis
un cēlās putekļi kas ņēmās mani lādēt
jo esmu aktieris – kā Liepiņš vai kā Skanis
kam neizkrītot ļāužu kavalkādes

ART

vējš lapas nes man sirdi rūnīdams
viens dzērājs iet ar sevi runādams
uz soliņa turklāt
franciski (angliski?) uzrakstīts ART
nervozi kustēdamies
(kaut ārēji – sēdēdams stalti)
es risinu uzdevumu
no kura mati kļūst balti
nu piemēram iela
kas netālu kustas un šalc
varbūt nav iela nekāda
bet zilganu asaru palts
nu piemēram mana roka
kas mēteļa kabatā salst
varbūt nav roka nekāda
bet neliela darbīga valsts
noslēpums vispār vien sekundi dzīvo
bet zināmo nav vērts izrunāt
vai tas nav drausmīgi māksliniek brīvo
apjaust: patiešām tur uzrakstīts ART
dižajie izsaka noslēpumu
bet ne jau visu kas prātā šiem bijis
nepilnīgs krāsu vai teikumu salikums
nejauši nemirstīgs izrādījies

SAULLĒKTS

viņš vientiesīgi skatījās
kā saule lec

nekustīgi virs pļavām
gulēja rīta miers

viņš vientiesīgi skatījās
nezinādams kā iesākt

zeme vilka un vilka
zaļgani gaišu elpu

iesākt vai pabeigt
rīts mums atbildi nedod

noslēpums neatrod ceļu
atbilžu baltajā birzī

rītam turpinoties arvien
viņš kļuva vecāks un vecāks

dzīvība kustējās pļavās
un galotnēs baltās

visās istabās spuldzes dziest
ir vai nu rīts vai vakars
un man ausī tik daudz ir liets
ka es jau palieku sarkans
kā gaisa balons virs Antarktīdas
vai oranžs
kā sliežu tīrītājs
kas pa tramvaja ceļu slāj

varbūt drīz jau es kvēlot sākšu
un kļūšu spuldze
kā Čaks vai Lukss

varbūt es tiešām dzejnieks kļūšu
un skolaspuikas no manis muks

Dievmātes katedrāles zvaniķis
kurlais un neglītais mīlētājs
raugi kā rakstot jaunība paiet
oranžā vestē pa sliedēm slāj

spuldzes mirdamas mirkli trīc
ja arī vakars vienalga rīts

ak raugiet šo padebesi
tur Veidenbaums vientulīgs mīt
un vieglītēm aizķerdamās
saule tam cauri spīd

vieglītēm aizķerdamies
atstaigā pavasaris
un kādu mirklīti vēlāk
sarosās puķes un zari

bet piedod ak mantīgais dārzniek
kas tulpes uz tirgu nes
bija tāds dzejnieks viņš drusciņ
ēnojas padebesī

VAKARS UZ EZERA

patiešām te mājo vēl zivis
aizlīgo zilganas ēnas
bet nevajag domāt par viņām
nav taču ēdamas
ēnas
(pie viena vēl gribētos sacīt –
karpām ir burvīgas acis)

kad nosprāgs pēdējās zivis
šis ezers arī būs tukšs
vien ūdeņu miesas glabās
līdaku steidzīgos glāstus
tukšums būs arī tavās
biezokņu teicējās acīs

un cauri vakariem nāve
slaistīsies krastā bez darba
un mētās plakanus oļus
kas aizlēkās palēkdamies
kā pieklājas plakaniem oļiem