Dvēsele atstāj savu miesu vai nu mierīgi, vai
steidzas projām drosmīgu prātu, nevaicādama,
kāds gals gaida tās pamestās paliekas.

Arī dievišķā dvēsele, taisīdamās pamest cilvēku,
neraizējas par to, uz kurieni pārnesis tās pat-
vērumu. Vai to sadedzinās vai klās zeme, vai
saplosīs zvēri - tas, viņasprāt, neskar viņu vairāk kā otrā puse jaunpiedzimušo.

Darīt ļaunu ir lielāka nelaime nekā pieredzēt to. Lai mūsu sirdī un mutē ir Terencija
vārsma: "Es cilvēks: man nekas nav svešs, kas
cilvēcisks."

Pamācības ir bezspēcīgas, kamēr prāts ir
maldu aizmiglots; tiem izgaistot, kļūst skaidrs,
ko prasa ikviens pienākums.

Tas pats sakāms par visiem trūkumiem: tie jānovērš, nevis jādod pamācības, kas nav izpildāmas, kamēr saglabājas trūkumi. Ja neizdzīsi nepareizos priekšstatus, ar kādiem sirgstam, skopulis neuzklausīs, kā izmantojama nauda, nedz mazdūšīgais - kā nicināt briesmas. Jāpanāk, lai cilvēks zina, ka nauda nav ne labums, ne ļaunums, jāparāda, cik nelaimīgi ir bagātnieki, jāpanāk, lai zina, ka tas, kas mūs visus biedē, nav tik briesmīgs, ka neviens nejūt ilgi sāpes, nedz vairākkārt mirst.
Nāvē, kuru paciest ir dabas likums, ietverts
arī liels mierinājums - tā ne pie viena nenāk
otrreiz.

Laimīga ir nevis baudai, bet dabai pieskaņota dzīve.

Dvēselei vajag daudz pamācību,
lai tā redzētu, kas dzīvē darāms.

Kas kopumā saskatāms pārāk neskaidri, to var rūpīgāk aplūkot pa daļām.

Tā ir gudrība - pievērsties dabai un atgriezties turp, no kurienes mūs padzinuši vispārīgie maldi. Svarīgs gara izveseļošanās posms ir
neprāta atbalstītāju pamešana, aizejot tālu no
sabiedrības, kur visi kaitē cits citam.

Ļoti daudz kam, kas mums ir acu priekšā,
paejam garām: atgādinājums ir uzmundrinājuma veids. Dvēsele nereti negrib saskatīt arī
acīm redzamo, tāpēc tai jāuzspiež pat vispazīstamāko lietu zināšana.

Viss noderīgais bieži jācilā, bieži jāpārdomā, lai tas būtu ne vien zināms, bet arī mūsu rīcībā.

Gara spēks, ar pamācībām barots, aug
augumā, iedzimtajām pārliecībām pievieno
jaunas un izlabo to, kas kļūdains.

Divas lietas piešķir dvēselei visvairāk spēka: ticība patiesībai un pašpaļāvība; abas tiek panāktas
ar atgādinājumu.

Arī likumi sekmē tikumu pilnveidošanos, īpaši tad, ja tie ne vien pavēl, bet arī pamāca.

Likumi katrā ziņā ir iedarbīgi, tāpēc valstīs ar sliktiem likumiem arī morāle ir zema.