Ko nicina, to bez šaubām mīda kājām, bet tad paiet viņam garām. Arī kaujā paiet garām uz zemes gulošam; cīnās ar to, kas stāv kājās.

No nenovīdības tu paglābsies, ja nerādīsies acīs, ja neplātīsies ar savu mantu, ja mācēsi priecāties savā nodabā. Naids rodas vai nu no aizvainojuma, vai bez pamata.

Svarīga drošības ķīla - nedarīt nekā netaisna.
Kas pats nevalda pār sevi, tam dzīve ir juceklīga
un nemierpilna.

Tas, no kura baidās, baidās arī pats: neviens nevar iedvest bailes un pats justies drošībā.

Kas gaida sodu, jau ir sodīts; kas sodu pelnījis, gaida to; nenotvertais domā, ka viņu var notvert. Vainīgais var reizēm veiksmīgi noslēpties, taču nekad nevar būt drošs par to.

Mums jāturas pie ceļa, ko norādījusi daba,
un nedrīkstam novirzīties no tā. Kas seko dabai,
tam viss ir viegls un ērts; kas tai pretojas, tam
dzīvot ir tas pats, kas irties pret straumi.

Uzmanies un vairies no tā, kas mums uzglūn,
lūko mūs notvert. No cilvēka cilvēkam draud
briesmas diendienā. Tām esi gatavs, tās vēro
modru skatienu: nav biežāka ļaunuma par to,
pastāvīgāka, pieglaimīgāka. Cilvēkam tīk pazudināt cilvēku. Taču, domādams par briesmām,
kas tev draud no cilvēka, apdomā arī savu cilvēka pienākumu. No vienas puses, raugies, lai
tev netiek darīts pāri, no otras, - lai pats nedari
pāri. Priecājies par visu cilvēku laimi, jūti viņiem
līdzi nelaimē; atceries, kas tev jādara un no kā
jāsargās. Taču, cik vien vari, patveries filozofijā: tā glabās tevi savā klēpī. Tās svētnīcā būsi
vai nu pilnīgā, vai lielākā drošībā.

Ja vēlies atbrīvoties no netikumiem, tev jāturas tālāk no netikumu piemēriem: mantrausis,
pavedējs, cietsirdis, krāpnieks - visi, kas tev stipri kaitētu, ja būtu tavā tuvumā, ir tevī.

Šajā bangojošajā, vētrainajā dzīvē ir tikai viena osta: noniecināt visu, kas gaidāms nākotnē, paļāvīgi
nostāties un būt gatavam griezt likteņa bultām
krūtis pretī neslēpjoties un neizvairoties.

Ej drošu soli: ja gribi sev visu pakļaut, tad
pakļaujies prātam! Tu valdīsi pār daudziem, ja
prāts valdīs pār tevi.

Visiem, kuri to vēlas, ir laiks. Darbi nevienam nedzenas pakaļ: mēs paši turam tos savās
skavās un uzskatām aizņemtību par laimes
pazīmi.

Cilvēka labums ir ķermenisks. Afekti, piemēram, dusmas, mīlestība, skumjas, ir ķermeniski.

Ja afekti ir ķermeniski, tad ķermeniskas ir
arī dvēseles slimības, piemēram, mantkāre,
nežēlība, iesīkstējušie un par nelabojamiem
kļuvušie netikumi, tātad arī ļaunprāts un visi tā
paveidi - skopums, nenovīdība, augstprātība:
tātad arī labumi, tāpēc ka tie ir pretstati netikumiem. Vai tad neredzi, kādu dzīvību skatienam piešķir drošsirdība? Kādu spraigumu - prātīgums ? Kādu rimtumu un mieru - bijība? Kādu
gaišumu - prieks? Kādu noteiktību - nopietnība? Kādu atraisītību - patiesīgums? Tātad tie visi ir ķermeniski, jo maina ķermeņa krāsu un izskatu.

Vislabākais - paciest, ko nevar labot, un bez
kurnēšanas sekot Dievam, pēc kura gribas viss
notiek. Slikts ir kareivis, kas savam pavēlniekam seko vaidēdams.

Justies aizvainotam par dažādiem atgadījumiem ir tikpat smieklīgi kā sūkstīties, ka esi
ticis aptašķīts uz ielas vai novārtījies dubļos.
Dzīvē mēdz būt tāpat kā pirtī, drūzmā, ceļā: šo
to tev nodarīs tīšuprāt, šis tas atgadīsies nejauši.
Dzīve nav nekāda smalkā lieta.