Viņš neauj kājās kurpes ar biezām zolēm, nestaigā uz pirkstgaliem kā cilvēki, kas mānīgi padara savu augumu staltāku, jo grib likties garāki nekā ir: viņš apmierināts ar paša augumu.

Viņš stāv augstāk par cilvēcisko un jebkuros apstākļos ir vienāds, vai dzīve viņam ritētu labvēlīgi vai mētātu pa naidīgiem viļņiem.

Tikai tas labi pārvaldījis dzīvi, kas to nav vērtējis augstu.

Slāpēm nav daļas gar to, kādā kausā un cik
kopta roka padod ūdeni. Ja uzskati par svarīgu,
cik sprogains ir zēns un cik spožs ir kauss, ko
viņš sniedz, tad tev dzert negribas.

Pasaules Radītājs, kas mums noteicis dzīves likumus, gādājis par to, lai mēs būt sveiki un veseli, nevis izlutināti. Veselībai viss ir gatavs un pie rokas, greznumam viss tiek gādāts ar pūlēm un
raizēm.

Vai taisnīgums, drošsirdība, prātīgums un pārējie tikumi ir dzīvas būtnes?
Ir skaidrs, ka dvēsele ir dzīva būtne, jo pati panāk, ka esam dzīves būtnes.
Gan mana dvēsele ir dzīva būtne, gan es esmu dzīva būtne, un tomēr neesam divi. Kāpēc? Tāpēc, ka dvēsele ir daļa no manis.

Ne viss, kas izriet no cilvēka, ir cilvēks. Kas
tas ir - taisnīgums?
Taisnīgums ir dvēseles stāvoklis un zināms spēks.
Kas ir taisnīguma ķermenis? Dvēsele.
Un kas ir drošsirdības kermenis ? Tā pati dvēsele.
Neviena dzīva būtne nav citas dzīvas būtnes daļa; bet taisnīgums ir dvēseles daļa, tātad nav dzīva būtne.
Nekas, izņemot dzīvu būtni, pats par sevi neko neveic; tikums pats par sevi neko neveic, bet gan kopā ar cilvēku. Tātad tikums nav dzīva būtne.

Taisnīga, saprātīga un drosmīga dvēsele ir
viena un tā pati dvēsele, kura atrodas zināmā
attieksmē pret atsevišķajiem tikumiem.
To, ka dvēseles darbi būtu dzīvas būtnes, noliedzu.

Nekas nav grūti, ko uzņem viegli, un
nekas nav dusmu vērts, ja to ar dusmām tādu
nepadara.

Cilvēku runa ir tāda, kāda ir viņu dzīve. Kā
atsevišķa cilvēka rīcība ir līdzīga viņa runai,
tā runas veids dažkārt atspoguļo sabiedrības
morālo stāju - kad valstī iedragāta kārtība un tā
ir baudu gūstā. Par sabiedrības greznumkāri liecina izlaidība valodā - ja tā nepiemīt tikai vienam vai otram, bet ir vispāratzīta un pieņemta.
Prāts nevar būt vienas krāsas, dvēsele - citas. Ja
dvēsele ir vesela, ja tā ir līdzsvarota, nopietna,
savaldīga, arī prāts ir nosvērts un skaidrs; ja tā
ir samaitāta, tas skar arī prātu.

Kad labklājība visapkārt izvēršas greznībā,
vispirms sāk rūpīgāk kopt ķermeni, tad uzmanību pievērš iedzīvei; pēc tam veltī rūpes pašām
mājām, lai tās kļūtu tikpat plašas kā lauku īpašumi, lai sienās mirdzētu no aizjūras zemēm
atvests marmors, jumta segums laistītos zeltā
un grīdu spožums atbilstu kasešu griestiem.
Tad gaumes smalkumu pārnes uz mielastiem,
kur pūlas izcelties ar jauninājumiem un pārmaiņām ierastajā kārtībā, ceļot galdā vispirms to,
ar ko mēdz mielastu noslēgt, un promgājējiem
pasniedzot ēdienu, ar kādu agrāk cienāja tikko
ieradušos viesus.

Kad dvēsele pieradusi just nepatiku pret
vispārpieņemto un parastais tai šķiet prasts, tā
meklē arī valodā ko jaunu - gan ceļ atkal gaismā
un ievieš vecus, aizmirstus vārdus, gan izdomā
un atvasina jaunus, gan uzskata par valodas
izdaiļojumu drosmīgas un biežas metaforas,
kādas pēdējā laikā aizvien vairāk sastopamas.

Visur, kur vērosi, ka patīk sabojāta valoda,
vari nešaubīties, ka sašķobījušies arī tikumi.
Tāpat kā izšķērdība mielastos un apģērbā ir
slimas sabiedrības pazīmes, tā arī valodas vaļības, ja tās ir biežas, norāda uz to dvēseļu pagrimumu, no kurām nāk šāda runa.

Kad dvēsele ir vesela un stipra, arī valoda ir
spēcīga, drosmīga, vīrišķīga; ja dvēsele sabrūk,
tā kritienā aizrauj sev līdzi visu pārējo. Mūsu
valdniece ir dvēsele; kamēr tā neskarta, arī viss
pārējais pilda savu pienākumu.

Kad dvēsele nevalda pār sevi, ir alkatīga un izlutināta, tā iegūst lāsta cienīgo, neglīto vārdu un kļūst par tirāni.