Vizbulēns.

Kur mežam ziemas miegs
nav lāgā izgulēts,
ir šorīt piedzimis
mazs, priecīgs vizbulēns.
Viņš runāt nemāk vēl,
vien acis mirkšķina,
ar šikām saknelēm
pa smiltīm šķirkšķina.
Neko tam neprasi,
neko tam nesaki,
jo viņš mūs pirmais redz,
mēs – viņa vecāki.

Zelta zvaigznītes.

Dienvidu piegāzē mirguļo zelta zvaigznī-
tes.
-Zvaigznītes taču parasti pie debesīm
spīd, - brīnos.
-Taisnība. Es nemaz neesmu zvaigzne,
esmu māllēpes zieds.

Labais vēja darbs.

Pavasara vējš kā nebēdnis ložņāja pa
lazdāju, Brīdi pa brīdim tas iesvilpās un lēca
no zara un zaru. Vējš plucināja pūkainos
ziedu karulīšus.
Zeltaini puteklīši pavizēja gaisā kā viegla
migliņa. Tā nolija pāri lazdām līdz to pa-
zarēm.
Lazdas paklanījās vējam un pateicās par
labi paveikto darbu.

Klausījos, brīnījos,
Kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus
brauca,
Asnus veda vezumā.

Nāc nākdama, Liela
diena,
Visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida,
Aiz vārtiem sasēduši.

Ēd, vistiņa, kviešu
graudus,
Dēj oliņas Lieldienām;
Daudz bij manu
bāleliņu,
Baltu olu ēdājiņu.

Ai, brāliņi, Liela diena,
Kur kārsim šūpulīti”?
Aiz upītes kalniņā,
Div sidraba ozolos.

Lielas dienas rītiņā
Agri gāju šūpoties,
Lai redzēju koku galus
Zelta sauli margojam.

Ai, odiņi, masalīši,
Neēdiet šovasar:
Jau es gana šūpojos
Visas trejas Lieldieniņas.

Šūpoles.

Šurpu, turpu dēlis līkst,
Vienup, otrup kāpj un slīgst,
Drīz uz padebešiem ceļas,
Drīz uz zemi smagi zveļas.

Šurpu, turpu, augšā, lejā,
Prieks spīd bērniem visā sejā,
Klanās visi kociņi,
Līgo odu čemuri.

Lieldienu sestdiena.

Bija Lieldienu sestdiena.
Istabā kūrās krāsns. Cepa visādu balt-
maizi: rupjas kviešu karašas, smalku maizi
ar rozīnēm un kliņģerīšus, un pīrādziņus.
Man iedeva darbu: kliņģeru taisīšanu. Lai
Mācoties vien!
Un es mācījos arī. Šis darbs man patika.
Un tad nāca olu krāsošana sīpolu mizās.
Puiši kāra šūpoles.
Šūpoles! Ak, kā es tās gaidīju! Bet māte tās
ļāva uzkārt tikai trešo Lieldienu! Abas
pirmās svētku dienas bija par svētām, un
šūpošanās taču bija pasaulīgs prieks...

Man māmiņa gan mācīja,
Vai rītiņš, vakariņš:
Darbiņš – tavs tikumiņš-
Laimai vārtus atdarīs.

Teic, māmiņa, manu darbu,
Neteic manu augumiņu;
Kas no mana augumiņa,
Kad darbiņu nemācēju.

Kas darbiņu nedarīja,
Tas staigāja raudādams;
Kas darbiņu padarīja,
Tas staigāja dziedādams.

Mamm, kur lielā karote?

Māte no rīta, meitiņu celdama, saka:
-Celies, meitiņ, celies – jau gailītis dzied!
Meita atbild:
-Lai dzied, māmiņ, gailītis. Gailītim maza
galviņa, drīz var izgulēties.
-Celies nu, meitiņ, celies – jau gaisimiņa
aust!
-Lai aust, māmiņ, gaismiņa. Viņai daudz
jāapgaismo.
-Celies nu, meitiņ, celies – jau saulīte lec!
-Lai lec vien saulīte. Saulītei tālu jātek.
-Celies nu, meitiņ, celies – jau putra
izvārīta, jāēd brokastis.
Nu gan meitiņa aši no gultas laukā un
sauc:
-Mamm, kur lielā karote?

Māci mani, māmuliņa,
Visādā darbiņā;
Lai es augu liela meita,
Krietna darba darītāja.

Māci mani, māmuliņa,
Visādā darbiņā:
Māci aust, māci vērpt,
Māci dziesmas šķetināt.

Sakāmvārds:
Viss labs, ko māk.

Ratiņš dūc, un pelēks dzīpars
tek kā pelēks avotiņš.
Tek caur vienu rudzu lauku –
iznāk rakstains cimdu pāris,
tek caur vienu miežu lauku –
iznāk rakstains zeķu pāris,
tek caur vienu debestiņu –
iznāk sagša, pilna sauļu,
pilna mūsu auseklīšu!

Darbs.

Slapjā vagā kartupelis
Lūdzu, lai ieliek grozā, -
Tas ir darbiņš melns.

Dobē kupla zemeņoga
Lūdz, lai ieceļ krūzītē, -
Tas ir darbiņš sārts.

Augstā plauktā milti lūdz,
Lai tos mīklā iejauc, -
Tas ir darbiņš balts.

Kūp no šķīvja kartupelis,
Pienā grozās zemeņoga,
Rausis saldais acis bola –
Katrs darbs ir garšīgs.

Sakāmvārds.

Bez darba nekas no gaisa nekrīt.

Divdesmit četras zeķes un kurpes.

Rīna vakar mazgāja zeķes – trīs pārus
tētim, divus pārus Dāvim, vienu pāri Te-
nim...
Dāvis vakar tīrīja kurpes – trīs pārus vec-
māmiņai, divus pārus māmiņai, vienu pāri
Rīnai...
-Labi, ka Mincītis pats izmazgāja savas
zeķes, - Rīna teica, - maz uz auklas ne-
pietiktu vietas.
-Labi, ka sunītis pats notīrīja savas
kurpes, - Dāvis teica. – Kur gan es dabūtu
raibu apavu krēmu?

Ēveles dziesma.

Švīkata, švākata, švir!
Švīkata, švākata, švir!
Kamēr
līdzens
un glus
viss ir.
Švīkata, švākata, švir!
Kamēr
un gluds
viss ir.
Švīkata, švākata, švir!
Švīkata, švākata, švir!

Māju saknes.

Ivara tētis ir celtnieks. Atgriezies vakarā
no darba, viņš stāsta:
-Šodien sākām dzīt zemē pāļus jaunai
divpadsmitstāvu mājai.
-Bet kāpēc vajag tos pāļus dzīt zemē
ieksā? – Ivars jautā. – Neviens tos vairs ne-
redzēs.
-Koku saknes arī neviens neredz, - saka
tētis. – Tās ir zeme zemes. Jo lielāks koks, jo
dziļākas un stiprākas ir tā saknes. Jo lielāku
māju mēs būvējam, jo izturīgāki pamati tai
vajadzīgi.

Ai, darbini, ai, darbiņi,
Kā es tevi padarīšu?
Ka es viens nevarēšu,
Pulciņā aicināšu.

Kā skudriņas siliņā
Lielu pūzni savilkušas,
Tā māsiņas pulciņā
Lielu darbu padarīja.

Pulciņā, pulciņā,
Bāleliņi pulciņā!
I bitītes medu nes,
Pulciņā strādādamas.

Kasbij čakla saiminiece,
Pacienāja talciniekus;
Kam istaba nesalucīta,
Tā nelaida istabā.