Ar ko gan apbūrusi lauku tāle
Kopš bērnu dienām mani, nezinu.
Bet, vai ir riets, vai rīta rasa zālē,
Ar pamali es sevi dedzinu.

Un tajā veros tā kā hipnotizēts,
Tā velk un velk kā magnēts neparasts.
Pār galvu mākoņiem kā zelta bizes,
Virs tumša meža varens priedes masts.

Kā skurbina šī debess zilā glūda
Un caurspīdīgā pļavu dūmaka!
Nāk tālums
virsū tā kā strauji plūdi,
Tam pretī skrienu salnā rumakā.

Krīt kļavu zvaigznes uz zemes, uz manis,
Krīt dzērvju klaigas, vēl ceļas un trīc.
Ai, rudo ruden! Tu – uguns un spīts.
Krīt dzestras pārslas uz zemes, uz manis...

Ai, cik mēs tuvi – es, debess un zeme!
Šī jūta skarbdienā apņem kā zīds.
Krīt zvaigznes plaukstā, un ugunsstars stīdz,
Sveic tuvību šo – es, debess un zeme!

Kam tavs godīgums vajadzīgs?
Baltai birzij tas gluži lieks,
Zaļai pļavai – puteksnis sīks,
Ziliem kalniem – arī nieks.
Muti netīru – mazgāt drīkst,
Medu nolaupīt – lāča prieks.
Kam tavs godīgums vajadzīgs?
Pašam sev, pašam sev – sapņu rieks.
Un mums visiem! – Kā ozols sīksts,
Kā pēc lietoņas – pirmais sniegs.

Cik gara nakts,
Cik lēni pulkstens iet!
Melns tuksnesis
Tik melniem ziediem zied!

Ne neticu,
Ne ticu naktī šai,
Ne gaviļu,
Ne izmisīgumu – vai!

Cik gauss nāk rīts,
Cik gurdi gaisma aust!
Vai maz jel spēs
Šo nakti saule lauzt?

Melns tuksnesis
Kā gliemezis liels zūd.
Nē, tāda nakts
Vairs otra nedrīkst būt!

Jo vecā patiesība vēl,
ai, turas dienā šajā:
ko gribi, domā – nav jau žēl,
bet runā to, ko vajag!

Es raugos tautas valodā
kā mūžu noslēpumā,
kā dvielī, tīri skalotā,
kā zilā debesjumā.

Kā dzidrupe plūst valoda,
tik mīļa liepu lapa;
un liekas – čalo vālodze,
ir harmonija dabā.

Vai redzat? Vārdi kvēl un mirdz
kā zelta akmentiņi,
kā pavasara zibens tvrtis,
kā sudrabaini līņi.

Un apaļš teikums tumši spīd
kā milzīgs granītbluķis –
nu, pamēģini atskaldīt
kaut vienvienīgo suķi!

Vārds – domas muzejs. Jā un nē.
Vārds – atklāts cīņas laukums.
Mums nesnaust vārda piesaulē,
kā stīga saspringta augums.

Bet niknums: dod kā ar rungu.
Balmutība: palaidies mutē kā zīlīte vēderā.
Nekaunība: runā tā, ka pats klāt nevar stāvēt.
Liekulība: smērē medu uz lūpām.

Zem plaukstošo liepu svaigajām lapām
Skrien doma sirma kā dzēse;
Augs slāpes būt tīram, jaunam un labam,
Un čaulu dvēsele plēsīs.

Dūc zari kā uguns ērģeles Baham –
Šīs slāpes daudzmūžos nesīs...
Zem plaukstošo liepu svaigajām lapām
Caur sirdi sirma skrien dzēse.

Manā dzīvoklī un pie kaimiņiem pa kreisi
un labi, augšējā un apakšējā stāvā bieži
rītos dažādos laikos dzied gaiļi. Tā man
liekas.

Zvani, modinātāj! Tu tik jauki skani
Un no gultas drošām rokām rauj.
Baltas rīta domas, balta ausma mani
Sārtām debess plaukstām, spirgtā, vēsmām skauj.

Lielā ļaužu upe nav vēl iesākusies,
Baltu miglu gaiņā zilais Baltezers.
Šajā dzirdā stundā sirds man atvilgst klusi
Tā kā rīta rasā āboliņa cers.

Izgulēsim kapā reiz mēs savu miegu!
Rīta zelta stundu saņem sirds un ceļš. - - -
Tā kā skanīgs gailis, aizrautīgs pārlieku,
Modinātājs zvana un mūs dienai ceļ.

Savu dzīvi, dzīvi vienīgo
Zinām sliktāk nekā visu pārejo,
Kas mums pieder.

Suni, dārza stūri, zemenes,
Darbistabu, savu ielu zinām mēs
Daudz, daudz labāk.

Savu dzīvi, dzīvi vienīgo....
Lietās, vārdos, skaitļos nepazaudēt to
Tomēr gribam.

Pamaz
Fantastikas.

Tu, dzīve, savā būtībā
Esi vienmuļa, pārāk vienkārša un vienāda.

Negaidītība un
Radītdziņa –

Jūs
Mana cerība.

Es saceļos
pret samierināšanos
pret samierināšanos

Vilks kas balsī mežam izsalkumu sūdzi
ņem jēradvēseli!
ņem jēradvēseli!

Bet biezokni
atdod ķīvītes kliedzienu!
atdod ķīvītes kliedzienu!

Ar to pilns kā upe palu ūdeņiem
aiztecēšu aizlīgošu aizbrāzīšos
aiztecēšu aizlīgošu aizbrāzīšos

Man ir ko pretī likt ziema –
savs kauns un savs lepnums
savs kauns un savs lepnums

Bet atrauties no zemes
es alku jau tik sen!
Varbūt pat tūkstos gadu
uz lidlauku sirds dzen.
Lai nezin mīļā māte,
lai tikko nojāuš tēvs –
Zem manis lepni kalni,
simrs mežs un purvājs gļēvs.
Kā sudrabaini putni,
kā dīvas zivis spīd
Uz lauku lidmašīnas,
un apkārt tāles vīd.
Uz savu starta brīdi
te gaida raķetes.
Es saaugu ar stūri.
Un laimīgs esmu es.
Kaut, cieši pieplakusi,
zem spārna nāve būs,
Es lidošu. Es ticu.
Vai pavizināt jūs?

Jā, to es gribu –
dzīves neaptveramību:

nepiesātināmās
slāpes pēc patiesības

bezgalīgās
ceļu stīgās;

dīvainu dziļumu
tavās acīs;

ne novērsties, ne bīties,
savā dvēselē ieskatīties - - -

To man vajag, to es gribu –
dzīves neaptveramību.

Man likās -
Dārzus kopj
Laimīgie.

Bet nezināju rūpes un raizes
Par maija sapņa reibumu,
Lai nepaliek tukšziedā.

Bet nezināju grūtumu un smagumu,
Ar kādu auglis
Paņemams.

Man liekas-
Kopt dārzu
Ir laime.

Vējš te atslābst, te sasperas atkal.
Tā kā jūras un taigas sargs,
gatavs neģēli ledū sakalt,
Draugam roku dos, tomēr bargs.

Baikāls dusmīgs kā septiņsimt lāču.
Baikāls laipnībā mierīgs mirdz.
Viņa dvēselē septiņsimt krāču,
Tā kā cilvēks viņš dažās ir.

Tu visskaistākais, dziļākais, Baikāl,
Tu visdzidrākais...Esi man tēvs!
Tu vissenākais...Tavā vaig;a
Nevar raudzīties pagurums gļēvs.

Viss grimst violets – vaivaru ziedos...
Un aiz kraujas lien mēness rags.
Uzmanīgi!- tas negaidot ieduras,
Un – šo ziedu tu alksti traks.

Elles katls. Marmora vāze, kas laistās.
Zinātnieku un zvejnieku plaukstas...
Baikāl, vīrs, kura laime visskaistāk
Sīkstā ikdienā plaukst!

Saule pārkāpj pār kalnu gāli,
Stāsta pasaulei:
-Katrā darbā ir maģistrāle,
Sevi atdod, drošāk ej!