Dzīves – atdotas rītiem,
Sirds – atdotas citiem - - -
Vējā pulksteņa sitiens
Dobji skan.

No šim dzīvēm kā zari,
No šim sirdīm kā stari
Sniedzas tālumiem pāri
Pretī man.

Dobjš ir pulksteņa sitiens
Un es degu dot citiem
Kā zvans.

Lejiet zvanu, lejiet zvanu, lejiet zvanu,
Zvanu caru, skaņu caru atlejiet!
Ielej zvanā, Ivan, ielej trauksmi manu,
Miša, liesmu, liesmu! Zvans lai dun un dzied!

Gatavs! Zvans kā kalns. Pilns vētras pieliets metāls.
Skaņu jūra strauja velsies verstis simt.
Slieniet sastatnes! Jel veiklāk! Mērķis netāls –
Celsim zvanu. Celsim augstu! Zvans lai dimd!

Visi baļķi krakst un dundēdami salūst.
Velti pūles vīrs, un velti plātās ķems.
Neredzēti liels caur vasaru un salu
Zvans simt gadu gaida nepacelts un mēms.

Tavā pakājē es klausos vēju runā,
Tavu vētru ņemu līdzi ceļu dunā.

ES STARP JUMS

Kad veltīgas pūles, ilgas, tieksme
Pēc harmonijas un skaistā dvesmas,

Ar mani kopā ir ļauna asimetriska kliegsme.
Es gribu to. Tas nepieciešams. Tāds esmu.

Un redzu augstprāti – portfelī projekta lapa
Piemineklim – sev. Bet ātra aizmirstība gulst uz
kapa.

Nāk ārēji bikls un kautrīgs, lēns,
Bet īstenībā neiedomājami pašlepns un savtīgs zēns.

Viens pūslis rūsas saēstai izkārtnei līdzīgs:
Grab, dārd, bet, ko īsti grib, - nesapratīsi....

Tad kā ciedrs
Pienāk darbadienas;

It kā zināms, it kā apnicis. Aprāt? – Tu...-
Viņš saka: - Es tevi saprotu.

Un es atveru acis skaistā un labā gribai,
Saules patiesībai.

Cilvēks cilvēkam – gan slimība, gan zāles,
Velns un eņģelis...Es starp jums.

Re, aiz mežiem spodra laimes gāle
Vēl nesasniegta skumst.

ANATOMS

Rokas, jūs paceļat maizi, darba
saulē sakarsušas, gribat panākt
domu, bet, atkritušas klēpī,
nekļūstiet vilku ķepas!

Seja, vari būt nepareizi
veidota, godīgums piešķirts
vaibstiem saskaņu;
acis, esiet vaļā kā logi,
degun, nekāp mākoņos!

Kājas, jūs nesat pasauli – ātrāk,
ātrāk, saminat mārīti, bet
laiks izdara ar jums to pašu,
ko ar kokzariem, - sagriež, saliec;
nometiet kurpes un basas
brieniet pa smilti!

Ai, vīģes lapas, jūs stiprās burves,
kas iesveļat sajūsmu par ķermeni –
plaukumā tik skaistu un iedvesmas
pilnu – to neiznīciniet!

Galva, nedūc kā bišu strops,
dod domu zibeni
apgaismot patiesības klinti,
kas gadsimtus spītē vārdu plūdumam!

Kāda bija tava māte, kāda bija?-
Nezin kādēļ šalkains lietus jautā man.
Kāda bija tava māte, kāda bija?-
Klusi prasot, zelta lapa trīsot krīt---

Aizgrimst kalns, un aizslīd lapa, upe vijas.
Ledi galdz, dun viļņu dejā straumes zvans.
Stipri laba. Stipri laba māte bija...
Tik to vien, tik vien es varu pasacīt.

Vēl jau rudzi zied,
Un puikas smiltiņās dīvainas pilis grib sliet,
Dārzā ķauķīts dzied,
Un vecmāmiņa govi slaukt iet.

Vēl jau rudzi kūpēdami zied...
Un puikas gatavi līdz pasaules malai skriet,
Un ķauķītis nebaidās, ka nebūs kur ligzdu vīt,
Un vecmāmiņa nejūt, ka debesīs ies rīt.

Rudzi kūpēdami zied...

Iesi rītos miglainos,
Iesi rītos sārtos.
Tikai vēji dos vai
Čukstēs lietu vārdus.

-Esmu gatavs. Esmu dzelzs.
Šodien, rīt un parīt
Mani dzels, bet nesadzels.
Eju savu darīt.

Attieksme pret dārzu
Kā bite, kā lapsene, kā mēslu muša pārzum.

Kā mēslu muša:
-Cik skaisti, jauki! Nu ēst un sūkt,
cik dūša.-

Kā lapsene:
-Cik dosi? Tūkstoš rubļu! Mazāk ne!-

Kā bite:
-Daudz darba padarīts šite!

PROBLĒMA: ATBALSTA KOKI

Zaļi āboli dārzā zvīgo,
Zars peč zara met saspringtu loku.
Pieliec vienkāršo, izturīgo
Atbalsta koku!

Bet es gribu būt ābele pats,
Tu tāpat, arī viņš tāpat.
It neviens nebūs – tur tas joks! –
Ar cirvi cirstais atbalsta koks.

Zvīļo āboli, pieņemas svarā.
Bet, kad rudens vējš septembrī rūgst,
Šausminās katrā ābeļu barā:
-Pašu dārgāko zaru mums trūkst!

ANTIŅAS

Cik vienkārša dzīve! Cik vienkārsā dzīve!
Darbs. Ģimene. Sabiedrības balss un balsts.
Es aizņemts – kā rudenī kāposta rīve.
Bet dvēsele kalst un salst.

Jaunības draugs teic gudri:
-Tā ir reta māksla – just...-
Aiz kauna kā sarkanā skudra
Es gribētu mežā zust.

Bet Antiņš – tik vienkārši dzīvo
Un dimanta zirgā lec.
Ai, krēpes man garām plīvo
Un sapņu svaru jūt plecs!

„DAILEI”

Tavā dejā man griezties, tauta,
Tavā dejā es esmu skaists,
Burvju kurpe man kājā auta,
Rokās zibeņi kaist.

Bet, ja apniks man ritmi tavi,
Bet, ja savdaba prieku šķeļ,
Kaimiņtautu lai atbalsto kļavi,
Tālas tautas lai uguniu sveļ.

Jūsu dejās man griezties, tautas,
Jūsu dejās es esmu skaists.
Te dzied mūži, skan kokles un flautas,
Dvēsele kaist.

Vecais dārz, zaļais bērnības dārzs!
Vēl man ābolu paglabāji.
Nekopts, aizaudzis, pusaizmirsts, bārs...
Tikai tēvs te vēl nāk – sīksts kā zars.

Vecais dārzs! Vēji nerimstas dūkt.
Cikreiz sadūri basas kājas!
Tevī jautu, kas salds ir, kas rūgts.
Lapas kvēl, lieti brāž, dārzs mans plūk.

Es cildinu jūs,
šķībie, greizie, resnie, neveiklie, pūcīgie, robustie
vīri un tādas pašassievas,

jo savādāk man nav brīv,
jo savādāk nedrīkst,
jo savādāk NEVAR;

es-lāse, jūs – aka,
es-brēkulis, jūs – šūpulis,
es-„kauls no jūsu kaula”.

Iet saule pār tīrumiem, mājām un mežiem...
Mazs mūžīgais,
Zūdošais ciems!

Iet dēli uz pilsētām – tuvām un svešām...
Tavs vējš linu ziedu
Aiznesīs tiem...

ES- LĀSE, JŪS- AKA

Mateušs bija sarkanais, viņu noslepkavoja kaimiņi–
Jānis un Domeniks, kas ar vāciešiem „aizlaidās”
un it kā vēl dzīvojot Amerikā;

Antons pirmais pagastā iestājās lauksaimniecības
artelī, bija priekšsēdētājs, nu par simt lietām rūc;
Aloizu, jaunā arteļa kasieri, ceļā no Balviem aplaupīja
un nodūra bandīti;

Konstantīna – kaktu daktere vārds noskanēja
republikā: par viņu bija feļetons „Cīņā”;
Jāzeps noslīka glāzītē;
Staņislavs, cēlis zemnieka darbu kalnus, staigā
pīpēdams...