Tāpat kā atbalss
pieder skaņai,
bet ēna – būtībai,
tāpat arī posts
nekļūdīgi panāks
ļaundarus.

Mana mācība ir šķīsta,
un tā nenošķir dižciltīgos no nezinošiem,
bagātos no nabagiem. Mana mācība
ir kā ūdens, kas šķīsta visus bez izņēmuma.
Mana mācība ir kā uguns, kas sadedzina
visu, kas pastāv starp debesīm un zemi,
vai tas ir liels vai mazs. Mana mācība
ir kā debesis, jo tajā ir telpa,
kurā vieta ir visiem – vīriešiem un
sievietēm, zēniem un meitenēm,
vareniem un vienkāršiem ļaudīm.

Svētīgais teica:
„Es sēju ticības sēklu:
labie darbi ir lietus,
kas to apaugļo;
gudrība un pazemība ir arkls;
mans prāts ir groži;
es nosaku likumus;
nopietnība
ir dzinulis, bet piepūle ir
mans vilcējs vērsis.
Aršanas mērķis ir iznīcināt
ilūziju nezāles.
Raža, kuru tas nesīs,
ir nirvānas nemirstīgie augļi,
kas pārtrauc visas bēdas.”

Kad Buda Savathi tuvumā sludināja savu mācību par pasaules pārveidi, pie viņa atnāca ļoti bagāts cilvēks, kuru bija piemeklējušas daudzas nelaimes. Šis vīrs sasita plaukstas un teica: „Godināmais Buda, piedod man godbijības trūkumu, nesveicinot tevi tā, kā man to vajadzētu, taču es ciešu no aptaukošanās, miegainības un citām kaitēm, un es nespēju pakustēties bez sāpēm.”

Ananda, valdīdams asaras,
teica Svētīgajam:
„Kas mums mācīs, kad tu būsi prom?”
Svētīgais atbildēja:
„Es neesmu pirmais buda,
kurš ir nācis uz zemes, un nebūšu pēdējais.
Kad pienāks laiks, atnāks cits buda –
svētais, apgaismotais, apveltīts ar gudrību
un iemaņām, labvēlīgs, iepazinis Visumu,
nesalīdzināmais cilvēku vadītājs,
eņģeļu un mirstīgo skolotājs. Viņš jums
atklās to pašu mūžīgo patiesību, ko esmu jums
mācījis. Viņš sludinās reliģiju – dižu savos
pirmsākumos un varenu savā mērķī, garā un vārdā.
Viņš pasludinās ticības dzīvi, pilnīgu
un šķīstu, kādu es tagad sludinu.”
Ananda teica: „ Kā mēs viņu pazīsim?”
Un Svētīgais teica: „Viņu pazīs kā Maitreju,
kas nozīmē – „tas, kura vārds ir laipnība”.”

Gan zināju tās dieniņas,
Kad bij ieti darbiņā;
To dieniņu nezināju,
Kad būs ieti Aizsaulē.

Ar balodi ziņu sūtu
Tālajiem radiņiem,
Lai nāk mani pavadīt
Baltā smilšu kalniņā.

Nākat mani apraudzīti,
Kad gulēja kalniņā,
Atnākdami atnesiet
Pilnu sauju magonīšu.

Brīdi. Laiku man dzīvot,
Nedzīvot saules mūžu.
Ūdeņam, akmeņam,
Tam dzīvot saules mūžu.

Rociet mani kalniņā,
Lejiņā nerociet:
Kalniņā vēji pūta,
Pogo zelta lakstīgala.

Rokat mani jūrmalā,
Pie jūriņas vilnīšiem:
Vilnīts man pasacīs,
Kā jums klājas šai saulē.

Viegli mani iznesiet,
Lēni vārtus aizveriet,
Nu es iešu tai ciemā,
Kur mūžam nepārnāks’.

Nokaisiet man celiņu
Baltajām smiltiņām,
Lai to manu augumiņu
Viegli, viegli vizināja.

Skaisti mani pavadiet,
Viegli mani viziniet
Pār baltajām smiltiņām,
Zaļajām skujiņām.

Aizkrīt man zemes vārti,
Pazūd zemes atslēdziņa:
Nu es iešu tai ciemā,
Kur mūžam nepārnāca.