Par grūtu bij Tev panest smago dzīvi,
Nu Tava mūza spārnus atpleš brīvi
Un Tavas dziesmas daiļskanīgas, tīras
Mums zemē skan no dzejas zvaigžņu Līras.

Tavs mūžs bij dailē vizošs viss
Kā Laimdotas dvēseles spogulis.
Gan tumšā zeme miesas segs,
Tavs gars starp mums kā liesma degs.

Nu ir miers pēc lielās trauksmes,
Nu ir miers pēc dziņu vētrām,
Miers pēc ilgām, steigām, cerām,
Nu ir miers!

Nāk visi izraudas pie tava kapa,
Un sēri vālodze vaid līdzi zaros,
Bet rasa atmirdz varavīksnes staros.
Tu plauksti jau kā balta rožu lapa,
Un dvēsele, kas salda smarža tapa,
Ar puķu elpu līdzi saulē garos.

Gauda veļu vēju auri
Nodzēš gaišās dzīves liesmas,
Pārtrūkst skaņas, apklust dziesmas,
Nobirst rozes, atplaukst lauri.

Ausīs atkal ziedoņdienas,
Zaļi uzzels kapa mauri,
Atplauks rozes, atplauks lauri,
Nebūs vienas, tik tās vienas!

Te sākta, te arī nobeigta –
Kā vidū pušu pārauta,
Te mana dzīve ir visa!
Tas vārds, kas bija vēl jāsaka,
Uz lūpām saistīts palika,
Kā sirds lai neizsamisa!

Bij zvaigznēm jādziest,
Lai kļūtu par cilvēkiem, -
Bij cilvēkiem jāmirst,
Lai kļūtu par zvaigznājiem,...

Dzīve nestāsies,
Dzīve tālāk ies,
Visas skaņas viņā smelgos un dūks,
Tevis vien tik trūks - -

Sen sapņi projām uz saules pusi;
Dzīve līdz aizgājusi –
Dziesma vien palikusi!

Nu arī dziesma galā!
Un pats tu grimsti viņai līdz,
Kā zemē rietot auseklīts
Grimst lēni debess malā.

nopūt tumsu no vārda,
nopūt baili no putna spārna
un izskani vārdā, izskani spārnā,
pirms tevi nopūš baile,
pirms tevi nopūš tumsa

aizejot zvaigzne
klusi
kā sudrabs skan

cik labi būt aizejošai zvaigznei!
nekas nav jāzaudē vai jāiegūst,
viss bijušais likumsakarīgs kļuvis,
un viss jau savu mūžību plūst.

man ir šajās tumsas un gaismas krustcelēs
iedots mirklis viens;
Dievs Kungs, cik tas ir īss
Un Viens!

tik vientuļa,
tik vientuļa tā vēlā gaisma,
it kā Dievs tai būtu
savu dvēseli devis - -

tu aiziesi augustā –
tik viegli aiziet augustā! –
kad sienāži spēlē visapkārt
un tu nemanāmi, klusi ieripo
par sudraba veli tumsā,
un krītoša zvaigzne vēl apmirdz tev ceļu
kā vientuļa sievietes asara

tu aiziesi augustā –
tik grūti ir aiziet augustā! –
kad āboli dārzā zvana
un rokās krīt paši ,
kad ik puķei un zālei
dvēseles gana
un stāv tavās durvīs tas vienīgais cilvēka
laiks,
kad suns var riet un apriet,
kad skauģis var skaust un apskaust,
bet tu ej,
pats savu mūžību ej - -

Deg nepiepildīti sapņi.
Pār zemi pelēki pelni kaisās,
Un dienas pelēkas kļūst,
Un mana dvēsele plaisā.