Bāla debess gara roka
bālus ziedus kaisa klusu.
Apklust sāpes. Daiņo smilgas:
saldu dusu – saldu dusu -

Jau klusu sen kokles un dziesmas
un nakts rasa pumpuros mirdz,
Bet zaļajā Dieva namā
Ar zvaigznēm dzied mana sirds.

Diena aizlidos – zils taurenīts.
Pirms priekš durvīm skuju taku kaisīs,
atnāks miers, un dvēseles šūpulīts
apstāsies, un dzīves gaisma gaisīs.

Pāri jumtam gāju putni skries
un uz pavasara dzīrām trauksies.
Jautri tie pēc tevis sasauksies,
Bet tu klusēsi un neatsauksies.

Un, kad svētais sargs reiz mieru sauks,
miers būs ilgām, ilgu dziesmām visām.

Un, kad svētais sargs reiz mieru sauks,
miers būs rokām, kuras gurdams sniedzi
tu pēc debess dzīlēm, draugs.

Tumšzaļā efeju ēnā
vējš pakar kokli. Un klus.
Gājējam čukst: „ Bija nemiers.
Atpūta nu būs. Lai dus.”

Dziest svecīte zarā
un diena svīst.
Mana vectēva ēna
starp zemi un debesi klīst.

Kad gurdas tiek krūtis un kājas,
tad četri nesēji iet.
Šalc vējiņš. Dūc bites. Svilp strazdi.
Un ābeles raud un zied - -

Kā saldi dūmi
man mūžība pretim plūst.
Es aizeju kā caur Ziemsvētku svecītēm.
Zilu dziesmu spēlē torņa zvans.
Uz bālā vaiga

Es visam pāri. Es jau noziedēju.

Nu dusi, mūžīgi gaišais!
Nu dusi, sirds auklējums mans!
Nāks nakts vēji rudeņa miglā –
Un tie būs tev kapa zvans.

Kad mana dvēsele šķirsies
no dziesmu lejas šīs –
tā mīlestības dziesmu
sev līdzi aiznesīs.

Ar plaukstošiem bērzzariem atnāca vēji.
Ar plaukstošām cerībām aizgāja sirds.

Un zvaigžņota, zvaigžņota būs tava dusa
Un zvaigžņots un ceļš tavs, kur kāju tu sper.

Nekad no rudens mākoņiem
nav tik daudz tumšu skumju lijis.
Nekad vēl vējš zem debesīm
Tik nežēlīgs un ass nav bijis.

Lēni, lēni – viegli, viegli
Sniedziņš lido balts un kluss.
Aijā, mīļā dvēselīte,
Karā kauta, nemirus’.

Kādēļ mums nāve atrāva šo sirdi cēlo,
kas tik daudz daiļa, laba dot mums varētu!

Un, kaut gan agri tevi sauca un tu gāji,
ko tavos rokas sēja, tas vēl dīgs un zels!
Tā šķirdamies tu mūs vēl tomēr neatstāji –
no tavas priekšzīmes dažs labs vēl spēkus smels.

Bet tava piemiņa, tavs vārds uz mūsu dvēseles stīgām
vēl ilgi, ilgi skanēs it kā pavasara sveiciens silts!

Kā zvaigznes zilā naktī krīt,
tā manas dienas krīt.
Un mūžs mans – zvaigžņu mirgojums
starp vakaru un rīt.

Kā zvaigzne zilā naktī krīt,
tā krītu arī es.
Dej mīlestība, sāpes, prieks
Kā zaļas dzirksteles...