Vissmeldzīgākais vārds par manu mūžu – nepagūšu.

Te kāda nesavtīga jauna sirds,
te alkaina un nedzīvota dzīve
dus rimusi, un tik tā uguns mirdz,
ko neapdzēsīs pērkonlietus līvenis.

Lai paliek sapnis – slēpti krūtīs sildīts,
lai paliek viss, kam ziedus pāri klājam,
ja arī skaidrais alkums nepiepildīts,
lai paliek tas, par ko vairs nerunājam.

Noriets. Bet noriets ir sārts
kā ciešanu ugunskurs sakurts.
Izsāp jau pēdējais vārds,
ja to uz atvadām saku.

Viņš aiziet atvieglots un brīvs,
kur viņu gaida mūža mājas.
Šeit brīdi atdusas – kā dzīvs
zem ziedu segas, smaržu šūpās.

Cik skaista šķiršanās
un atvadas no dzīves,
kad sēru krāsu aizsedz zelts un pumpurs...

Tā ir aiziešana,
pat sarūgtinājums varbūt –
ne vairs ko paturēt, ne vairs gūt.

Rieta rēta nodziest.
Sārtums apvāršņa malā
vai bija maz?
Nudien
nesāp vairs itin nekas.

krīt ēna uz sarkanas ķieģļu sienas
krīt ēna no kaila oša
mēs aizejam projām pa vienam pa vienam
bez skatiena uzvaroša

vien pamāj rūsganā sētmalas zāle
vien nočirkst
pie vārtiņiem smilts
šī pasaule bija kā spoguļu zēle
un reizēm kā Mēness tilts

cilvēkam apklustot, ierunājas cilvēka lietas, priekšmeti
apmainās vietām, gleznas izkāpj no rāmjiem, gultai
atsperes sāpīgi nočīkst un neizlasītā grāmata turpina
pati sevi šķirstīt uz priekšu

ūdens izlīst caur sietu
smiltis izbirst caur pirkstiem
vārdi meklē sev vietu
pārvērzdamies par zvirgzdiem

Šodien dzīvoju,
rītu
varbūt sveces man degs...
un ar ziedelpas vītu
pāri līķautu segs.

Tumšs vakars nolaidies nu sāpju sirdī manā,
Bet baiļu nav, kaut viņai nolemts rimt...
Tik vēlreiz gribētos reibt vieglā puķu tvanā
Un tad uz mūžu nebūtībā grimt.

„Jo allaž cēlos nolauž nāves vēji.”

Nu zinu to, ko nezināju senāk,
Vai birztalā vai kapu kalnā kāp,
Ka gadi atpakaļ vairs mūžam nenāk
Un rētas asiņo un smeldz, un sāp.

Tik, ja nekad vairs tēta neatgriežas,
Ja rokas aukstas tam un puķu daudz...
Lai rokas tev pie mātes krūtīm spiežas
Un mātes mīlestībā laimīgs audz.

Kur gaisma izdzisa, kad saule norietēja?
Kur laime palika, ko roka satvēra?
Visapkārt tikai rozes rasu lēja
Un sirdi dziļām sāpēm atvēra.

Māt, tevi gribētu vīt krāšņā puķe vijā,
Lai mūžam dzīvs un nemirstams tavs tēls.

Sirds sāpēja. Sirds vienmēr mūžam sāpēs.
Sirds neticēs, kaut ceļos kristu vēl...
Tik mūžam tumsu manu dvēs’li slāpēs –
Un man nekā vairs dzīvē nebūs žēl.

Es nākšu, kad diena būs dzēsta
Un sāpēs būs cietusi sirds,
Turp, kur mani atmiņas vēsta
Un asaru pēdas kur mirdz.

Tā sāpju sirds, kas mīlējusi vāri,
Tā sāpju sirds, kas dzīvē zemojās, -
No mūžiem mirdzēs zemes tumsai pāri
Un gaismā mūžīgā pār skumjām stās.

Es dzīvi aizmirsis kā maija nakti būšu,
Kad sauļup sauks pie sevis Svētais sargs.