Mirušiem, kas guļ ka jūrā smiltis,
Pakaļ neraudiet, tā aiziet cilšu ciltis.
Mirušie, no vecām saitēm brīvi,
Pāri kapiem iesāk jaunu dzīvi.
Tos, ko asarām ar smiltīm sedzat,
Jaunās sejās savā vidū redzat.

Starp divām mūžībām, starp divām naktīm maigām
Ir gals un sākums zemes bērna staigām.
Tās vienas klēpi atstāja viņs dzimstot,
Tā otra sagaidīs to, divas laipnas māsas, -
Ir divas mūžības, ir divas laipnas māsas, -
Starp viņām – dzīves nežēlīgās krāsas.
Tā viena auklēja, tā otra – žēlos
Un sirdij nemierīgai dos, ko vēlos.

Ar spārnu pārslotu kā eņģels mani skar,
Un augša zvaigžņu kori dzirdēt var.

Es tevim vainagu vīšu,
Vai grūtas skumjas dzīšu,
Kā nogurušu vēršu burus putekļainām kājām, -
Kas pacels tavas acis, mans draugs,
Kas tevi no tāluma atpakaļ sauks
Kalnā uz pelēkām mājām?

Tu redzi, es pie tevis eju
Tev bālo roku spiest
Un līdzi tevīm ciest, kā cieti tu ar mani.
Bet visi vārti cieti.
Dūs aizkusuši kapa zvani,
Kaudzēm krusti slieti.

Gan ēnās aizkaltusi daža lapa,
Un dažā ēnā slēpjas putekļi –
Ak, visu aizauž mūža zirnekļi –
Bet vidū nevītusi staro
Balta roze – tava sirds.
Jasmīns daudzstarains zaro.

Kam lai dziedu, kam lai skanu?
Sirds bez drauga palikusi.
Salti, salti vēja vārdi.
Villainīte pielijusi.

Aiz šās dzīves zaļā krasta
Melna upe klintīs zūd.
Viņā nogrimst sāpju nasta,
Viņa aizved tur, kur trūd.

Izdziest manas tālās zvaigznes,
Mani balti kalnu ceļi.
Veļas migla, veļas veļi,
Mani aizmirstībā aiznes.

Mūžam zili ir Latvijas kalni,
Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,
Mūžam raud taure pār Latvijas kalniem.

Mana dziesma, līsti klusi,
Ta kā ziedos rasa līst.
Mana dziesma, vīsti klusi,
Tā kā zāle vālos vīst.

Dziest uguntiņa,
Zem zariem tumst,
Un klusajā mežā
Sirds viena skumst.

Pār kalnu gureniem soļiem
Es kāpju krēslainā lejā.
Slīd saltas ēnas man krūtīs
Un asaras trīs uz seja.

izbridīšu cauri miglai
man zāļu kurpēs sniegi birs
es palikšu es nezudīšu
kā migla zūd kā rasa irst

tās lapas tās lapas vējš paņem līdz
peld kokos bārenes smilgas
paliek klusums tik bezgalīgs
cik bezgalīgas ir ilgas

Kad manis vairs nebūs
Un gadi klās manu seju,
Virs zemes kāds džezu spēlēs
Un puķu bērni tur augšā dejos

Kad manis vairs nebūs,
Vārdi kliegs atblāzmu logos
Un virs karmīnsarkaniem jumtiem
Iedegsies manas rokas.

Kad manis vairs nebūs,
Manas asinis notekās guldzēs
Un atkal jauns pavasaris
Pilsētas ielās pulsēs.