Man acis aizvērs balta smilts.
tev paliks dzintars, maigs un silts.
Tam cauri saulē paveries,
ja kādreiz ļauna diena smies.

Kāds sapnis ir nācis,
kāds projām steidzies,
viss kādreiz steidzies,
viss kādreiz ir sācies,
viss – kādreiz beigsies.

Un it neko tur nevar dzrīt.
Vien tad,
kad skumju apdvests vaigs,
tad atceries, ka dadžiem arī
ir bijis
ziedēšanas laiks.

Vairs Tevis nav –
tā ļaudis teiks
un putns kliegs,
pār kapu diedams.
To čukstēš vējš,
Tev garām skriedams.
Un pelēks skums pēc Tevis lauks,
kas Tavu sviedru sāli dzēris.

Vairs Tevis nav –
tā ļaudis bildīs
un asaru no vaiga rausīs,
bet mani plakstiņi būs sausi –
nav taisnība,
ka Tevis nav.

Kad pavasaris sniegus irdinās,
Tu atzelsi.
Ar zāles zaļām acīm
Tu vērsies debess zilā spogulī,
ar sauli sasmaidīsies,
lietiem sačukstēsies
un plauksi liegi smaržojošos ziedos.

Pār Taviem pleciem klāsies sūnu lakats smags,
Kas izrakstīts būs zeltskarainām smilgām.
Tās klusiem čukstiem Tavu vārdu sauks. –
Nav tiesa, vecomāt, ka Tevis nav!

Kokle, baltā, labā kokle,
ko tu klusi, ko tu klusi?
Bāli pirksti, gurda roka –
koklētāja aizmigusi.

Ko tu klusi, labā kokle?
Koklētāja aizmigusi.
Pāri rudens ziediem silta
skaņu gaisma virmo klusi…

Viss, viss reiz pazudīs.
Pat smiltis aiz ozolsienas
no nakti pāri līs.
kas man pāri līs.
Un manas nebaltās
un manas baltās dienas
kā izdegušas sveces
nodzisīs.

Aizeju –
mierīgi aizeju,
lauzts, bet nesalauzts
un savai zvaigznei ticošs.

Velti lūgsi, rokas lai kustas
mātei ierastā tinuma krustā, -
rokas dusēs,
vien sveču baltumā
liesmu sūrstošā ēna dies.

… bet zvaigzne kvēl un kaist,
līdz tumsā krīt.
Tu velti meklēsi to atkal rīt:
viss pakļauts ritmam –
rasties, pabūt, dzist –
no tumsas nākt un tumsā krist.

Laiks svecēs kūst,
un dina rūs,
skan sveču gaisma maiga,
un asara no sveces plūst,
no palicēja vaiga.

Nāk gara nakts,
vīst skuju raksts,
vien mīla stāv pār laiku –
tā klusa kapu kalnā nāks,
lai vērtos mīļā vaigā.

Ne vienmēr sniegs
ir balts kā prieks –
starp bērziem bēda staigā
un nekūstošas pārslas liek
uz tava mēmā vaiga.

Nav nevienas skaņas,
tikai klusi soļi,
un lāses aiz loga līst
un pa vaigiem
līst,
līst,
līst…
.. bet upe stingst –
nekur tā neaiztecēs,
vien svecēs – baltās ēnu klātās svecēs..

Vakar zeme kaila bija,
Smalkām lāsēm lietus lija,
Vakar ziedu pļavā trauci,
Pavasari ciemos sauci.
Bet pa nakti klusi, klusi
Baltā zeima atnākusi.

Vakar sili bija zili
Un tu cēli sapņu pili,
Lieliem darbiem spēku krāji,
Zvaigzņu tāles atrast gāji…
Nemanot tev klusi, klusi
Baltā ziema atnākusi.

Dažādas dienas
dažādos vējos
dažādi steidzas,
bet aizsteidzas viens –
MŪŽS.