Tas ir tikai tāds noklīdies stars.
Smilkst kā kucēns, nu lai viņš tur smilkst!
Kas to noturēt, izturēt var?
Drīz jau skudras to beigtu prom vilks.

Nav viņš paredzēts, saproti, nav.
Citus starus, re, gremo pat govis.
Nu bet šitam ir starojums savs,
Viņa gaismā viss savādāk noris.

Tas ir tikai tāds pieklīdis stars.
Kas gan tā priekšnieks – tā pavasaris?

DZĪVĪBAI

Tērcīte, kas man tu esi,
Tērcīte neiztērētā...
Piegursti nest savu nesamo?
Nevajag tā, nevajag tā...

Tērcīte, dzīvība iedzimtā,
Mazupe asinsprastā.
Lai vēl tas laivinieks savu aliņu izdzer
Lētes izrāmītajā krastā.

MĒNESS STAIGA

Sēj akmeņograudus sējējs,
Un kvartāli jau dīgst,
Pār daudzstāvīgām vārpām
Dzīs sarkans mēness līks
Ar zemniecisku seju.

Vēl jau viņš staigāt drīkst
Pa šauro debess eju,
Kur asfalts gan nav liets,
Bet drāžas satelīti
Kā milzīgs bišu spiets
(Mēs izteiksimies glīti).

Kad pāri mēness līkst
Ar zemniecisko seju,
Vai viņam vienaldzīgs
Tas viss, ko šeit mēs sējam?

RĪGA

Mūri ķep, un mūri biezē,
Puķu lāses neierit.
Rīgā – zobens abpusgriezīgs,
Kas i mūs bez stājas sit?

Rīga – maize pelavaina,
Gadsimteņu cepiems grūts,
Kurā akmens puķi gaina
Un mums prāts kā vēders rūc?

Rīga šāda. Rīga tāda,
Rīgai jau tā biezā āda,
Nesarkst jaunbūves kā Doms...
Rīga – mūsu lomu loms,

Nes jau dižmutik un nelgam
Šajos ziemeļkrastos velkams,
Spogulis, kur ņirdz un smejas
Vien tik mūs’ darbiņu sejas,

Un tu neiejūties lomā –
Dauzīt spoguli ar bomi!

PAVĀRA MĀCEKLIS

Nu izdari tā lai mūris
Kādreiz salapo visam par spīti!
Nu izdari tā, lai kuras
Sārta jāņuguns gāzes plītī.

Lai it visus akmeņus taukos
Vienreiz cauršalko bērzi un smilgas!
Sajauc pilsētu kopā ar laukiem –
Vienā putrā! Es nevaru ilgāk.

Labi, labi. Es vārīšu putru,
Kļūšu ķekša jeb, pareizāk, pavārs.
Ņemu pilsētu – pilsēta put nu –
Esmu putras vārītājs pavārgs.

Ņemu laukus un pilsētā metu –
Cik nu skaisti viss burbuļo!
Bet jau drīz kļūst šie burbuļi retāki,
Ātri vērtušies māžos un bumbuļos...

Ziepes vārīt es mācēju bieži,
Mēslus vārījis esmu daudz,
Nu kā krīvu krīvs nosaku cieši:
Lai kāds cits tālāk šo putru jauc,
Kamēr tā prātu man nejauc...

Rāmi salieku es rokas –
Mūrainas un ķieģeļainas,
Bulvāri tām apkārt lokās
Tā kā čūskas ķeburainas,

Nolauž kumosus no miesas
Kā bite ziedskrējēja,
Tā es lēnām kļūstu liesāks,
Līdzīgs akmeņainam vējam,

Tā es – akmeņainais un mūrains –
Varu drusku palidot –
Klibu klabu, stūri stūriem,
Tāds kā ķieģeļnīcas dots,

Kamēr mani nenogrābsi
Doma gaiļa lielais knābis.

IEKĻŪT AKĀ

Es, protams, nelēcu akā.
vienreiz gan
mani gribēja tajā iemest
kā beigtu suni,
taču īstajā brīdī
atrada kārtīgu mantu,
nevis tādu vietas izpildītāju
kā es.

Neviens brīvu prātu
nav akacī līdis.
Akacī nemājo nāras,
bet nīgrs purva velns.
Toties aka
nekādus raksturojumus neprasa –
ne tikai ierēdņu,
bet pat dzejas klasiķu parakstītus.
Tāpēc gribas tai akā tikt.

Ja nevar no augšas,
tad jāmēģina no sāniem.
Tā nu es rakos, rakos un rakos,
izpildīju jau kurmja meistarkandidāta normu,
līdz – atdūros akas grodos.
Atkal nekā.

Grodi ir, protams, forma – un tikai,
bet toreiz, cik atminos,
es vēl biju
sapinies formālista valgos
un tāpēc
grodus ar cirvīti
neskrāpēju viss

Tā kā bija vien jānāk
atpakaļ gaismā.

Un tomēr –
kā aka –
pie zvaigznēm un skaidrūdens tikt?

Ņēmu lāpstu (ne veikalā pirkto un trulo
tā kā mani pūliņi iepriekšējie,
bet no kāda cunftīga grāvrača
patapinātu).

Un palēnām
izraku pats savu aku,
iztaigājis to
visā dziļumā.

Sākumā tajā bij
vin mani sviedri,
vēlāk jau ūdens,
vēlāk jau zvaigznes,
beidzot jau ceļinieks
palūdza nodzerties...

viens jau uz sava šķēpa cūkgaļas šašliku spraudis
citam uz vairoga artā palēnām briest rudzu graudi
eju un apkārt ar kaudzi
guļ mūsu karadraudze

lūk šis firmīgo kreklu reiz pret bruņukreklu mijis
šitais žmeks trompeti rokā – mūsu taurētājs bijis
laiki kā zināms mainās
paveros laicīgās ainās

ko nu tu bāleliņ skumsti uzaustošs jauneklis taujā
tāda ir kauja par skunsti vienreiz ir jākrīt šai kaujā
katra visasākā bulta
pārtop reiz laulības gultā

nē tomēr dažus it brangus stāvus redz vēzējam āvas
vienīgi karalaukā viņi reiz sagaidīs nāvi
nevis izšķīdīs garā
šajā mūžīgā karā

Pāri Daugavai ir kāds nams,
Tajā namā reiz bija kāds īrnieks.
Cik gan nakšu es dziedādams
(Varbūt sapņos) uz turieni īros!

Tagad neizīrēts tas krasts.
Mana laiva pie palodzes sieta.
Airi karotēs vērsti, un bigulī – masts,
Kopš vairs īrnieks nav savējā vietā.

...cilvēku likteņi tek kā pavedieni,kuru gali visi Dieva rokās. Dažreiz domā tā, ka pavediens tā sarežģījies, aizmetušies tādi mezgli, ka nemūžam vairs nevarēs atraisīt, bet paļaujies tik uz Dievu, nogaidi un paskaties, cik labi viss atšķetinās.

Nav vīrs, kas pēclaikā par velti sūkstās.

...iebūvēties tādā novadā, kur visapkārt dzīvo naidīgi brāļi, arī nav nekāda prieka. Tad jau labāk ēst savā zemē maizes riecienu ar sāli, nekā to ēst ar sviestu un šķiņķa šķēli tādā apvidū, kur tevi neieredz.

Cik lielā mērā tu cel un izdaiļo savu dzīvi, tik lielā mērā tu strādā pie visas cilvēces, tu piepildi savu misiju.

Vai gan ar prātošanu varētu panākt, ka ozola zīle pārvērstos ābolā un meža pīle pogātu kā lakstīgala. Katrs nes savu likteni krūtīs.

...neizglītotam cilvēkam jau var būt bailes. Tam jau no visa kā bail. Bet izglītots, tas taču zina, cik tālu viņš var iet. Un tik tālu viņš iet.