Labāk radīt jaunumus nekā par tiem stāstīt.

Visi jaunumi, izņemot maizes cenas, ir nejēdzīgi un nevietā.

Naudas uzkrāšana – laba liet, īpaši, ja to jūsu vietā darījuši vecāki.

Man patīk cūkas. Suņi uz mums skatās no apakšas. Kaķi uz mums skatās no augšas. Cūkas pret mums izturas kā pret līdzīgiem.

Allaž pārbaudi citātus: savējos – pirms tos izsaki, svešus pēc tam, kad izteikti.

Spēcīgs, nerunīgs vīrietis pārāk bieži tikai tāpēc cieš klusu, ka viņam nav ko teikt.

AUGUSTS

no negantās augusta saules
visa Latvija žūst
melodija pa gaisu
izlocīdamās plūst

aklais tur tavi prieki
kā dunduri vijas ap zirgu
un aste – vijoles lociņš
spēlē rudeņa tirgu

līdz kuram vēl jānodzīvo
ne tas tik viegli nekā
bet sausums un cerības tavas
nav vainojami pie tā

zirgs čīgā ar savu asti
viss ir jau ienācies
augusta lejerkasti
tu gausi un svinīgi griez

IZDZĪVOTIES

es paņemšu tevi līdzi
uz dārzu kur apstājies laiks
kur smaržas ap dīvainiem ziediem
vijas bet neizplatās

ar sīciņiem izpletnīšiem
te nolaižas lietus lāses

laiks ir tai garajā zālē
laiks ir tai Vāczemes eglē

un citur ko nevaru teikt

ar sīciņiem izpletnīšiem
te nolaižas lietus lāses

te labi var izdzīvoties
zem pulksteņēdājiem augiem -----

Vai tur nāve jūras malā
nedejo pa akmeņiem?
Kas tik savāds galu galā
spīguļo uz akmeņiem?

Kas tik savāds, bailes sacīt,
cilvēku nav tuvumā,
jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk
tavā tuvumā.
Siltums kluss no tava klēpja,
vēji pūš, un priedes šalc,
nebaidos, bet tikai slēpjos.
Kas tur mirgo? Priedes šalc.

Ak, tas būs man tikai licies,
saules mirga akmeņos.
Tas būs licies. Tikai licies.
Liels un dzīvs – un nebaidos.

Nē, patiesi, nespīdēja
tur nekas, jā, it nekas,
staignas smiltis, paiet nevar,
jātic, nespīd, jātic, nespīd,
nedejoja tur nekas.

PASAULES SAIMNIEKS

„Valgani vēji šalc priedītēs,
šīs priedes man kādreiz piederēs.

Un gludajā ainavā iederēs
šīs upes, kas kādreiz man piederēs.

Un lepnākās mājas man durvis vērs,
jo, ziniet, tās arī man piederēs.

Un bāros es gulēšu piedzēries,
viss šņabis man vienam piederēs.

Un vēji, kas jūru liederēs,
arī man klausīs un piederēs.

Miniet, kam svari zeltu svērs.
Uzminiet, kam tas piederēs.

Man visa pasaule piederēs
pēc bumbas, ja vienīgais dzīvs būšu es.”

PUSAUDŽI KARĀ

no pusaizgruvušā smaida
trūkstas uz galvas ik mats
un acis valgumu šķaida
kā pārplīsis ūdensvads

var būt ka vīgriezes gaida
vēlreiz un atkal tas pats
aiz tranšeju līkloču smaida
stāv kritušu pusaudžu vads

es nedomāju ka panki
paliktu dzīvi ja tanki
atkal izdrāztos pļavās
turiet mani pie vārda
ir katra dzīvība dārga
kā naktis sievietes skavās

aiz tranšeju līkloču smaida
redz kritušu pusaudžu vadu
bet vāvere pazarē skraida
kā elektrība pa vadu

no raķešu iekārtu pultīm
spīd skumīgas pusaudžu acis
spīd abstrakti bērni – tētis
šo tranšeju viņdienās racis

spīd bērni kas varēja piedzimt
no karā aizdzītiem puikām
ko fīrers sūtīja nomirt
kaut kur ellē Bobruiskā

un pusaugu puikām bij jākrīt
lai kristu sadistu banda
bet rudeņu dienās sēnes
no apakšas tranšeju vanda

no raķešu iekārtu pultīm
spīd skumīgas pusaudžu acis
no raķešu iekārtu pultīm
spīd skumīgas pusaudžu acis

es ražoju dzejas vielu
ar kuru var pielīmēt lielu
raķeti klātu pie šahtas
ģenerāli pie tahtas
draudīgus vārdus pie mutes
un zemūdeni pie butes

Ko uzrakstīt uz tavām krūtīm,
diena? Pirms mirkļa piedzimusi,
tu man esi priekšā?

Ak, nebūs ilgs tavs dienas mūžs,
tu tikai diena; ja arī
nošauto tev atgadīsies vairāk,
kas tevi atcerēsies?
Piesarkušie stobri?

Es rakstīšu tev „cerība”
uz krūtīm. Nav jēgas vaidus
iztērēt pirms laika.

Nav jēgas nepacelt –
kā bērnu rokās – dienu,
nav jēgas neskūpstīt
šo žilbinošo sniegu,
kas uzkritis
starp cilvēkiem
nez kad.

(No debesīm kur nelaimīgās māsas.)

no pļavas uz kapiem ved milzīgi vārti
kas itin nekad nestāv ciet
tu vari pūlēties cik vien gribi
nesapratīsi kas tur iet
kas tur staigā kā milzīgā dzīvoklī
mijkrēslī zaļganā egļu gaismā
zemi no mirušiem neatbrīvosi
netērē meitenīt savu daiļrunu
šajā pasaulē vairāk nozīmē
tavi apaļie ceļi
nelipini uz lūpām rozīnes
neklausās veļi