Parasti vīram ir patīkamāk redzēt pusdienām uzklātu galdu,
nekā dzirdēt savu sievu runājot grieķiski.

Tie, kuru prāti ir līdzsvaroti, jau ir pārrāvuši dzimšanas
un nāves saites.

Pēc labām pusdienām var piedot katram, pat savam brālim.

Garīgi kalpojot Dievam Kungam, diženi gudrie jeb bhaktas
atbrīvojas no materiālās pasaules darbības augļiem. Viņi
izkļūst no dzimšanas un nāves riteņa un, [atgriežoties pie
Dieva] paceļas pāri ciešanām.

Tikai cēlsirdīgs kopš dzimšanas vai labi audzināts cilvēks
prot glabāt noslēpumu.

[Sokrāta pēdējie vārdi:] Mēs esam parādā Asklēpijam gaili.
Tad aiznesiet viņam to, neaizmirstiet. [Ārstniecības
dievam Asklēpijam gaili ziedoja tie, kas izveseļojās.
Iespējams, ka Sokrāts uzskatīja, ka viņa nāve dvēselei ir
atveseļošanās un atbrīvošanās no zemes nedienām.]

Ievērojamu ļaundaru dzīve bieži līdzinās skaidrām dienām,
kas beidzas ar negaisu.

Leģenda vēstī: Frančesko [Asīzes Franciska] māceklis,
vārdā Džinepro bija vientiesīgs draiskulis, likuma burta
pārkāpējs, un tomēr Dieva prātam patīkams vīrs. Viendien,
ar Kristus mīlestības kvēli sirdī, viņš apmeklē visu
aizmirstu slimnieku un viņam jautā: "Vai es varu tevi kaut
kā iepriecināt?" Slimais klusē, sakodis zobus. "Vai gribi,
lai mēs kopā skaitām Tēvreizi, vai arī, lai es tev
padziedu Ave Maria?" Slimais pagriežas pret sienu un
nebilst ne pušplēstu vārdu. "Saki, ko tu gribi, es
izpildīšu katru tavu vēlēšanos." Slimnieks pavērš pret
Džinepro savu seju, pelēku un savītušu, jo viņš augām
dienām bija izticis tikai no šķidrām putrām, un lūdzis
cinksli ar skābētiem kāpostiem. "Nekas nav vieglāk
izdarāms, kā tas!" un Džinepro taisnā ceļā devās uz mežu,
kur ganījās cūkas. Gans gulēja diendusu. Džinepro bez
vilcināšanās sagūsta kādu cūku, to nokauj un žigli, žigli
slimniekam sagatavo kāroto maltīti. Kad cūkas kājiņa ar
lielisku ēstgribu bija notiesāta, slimnieks jutās
stiprināts, viņš lūgsnā salika rokas un pateicās debesu
tēvam, kas bija radījis tādu brāli kā Džinepro. Lai
aizstātu skābos kāpostus, brālis Džinepro stāstīja par
savu pārgalvīgo laupījumu, un abi par to sirsnīgi
izsmējās. Bet cūku gans nesmējās par zādzību un gāja
sūdzēt svētajam Frančesko. Rupjais nedarbs ļoti satrieca
svēto. Džinepro tiek klaušināts. Par liecinieku aicina
apmierināto, labi pabaroto slimnieku un saīgušo, sadrūmušo
cūku ganu. Vientiesīgais Džinepro neliedzas, bet nesaprot,
kā gan var uztraukties par tādu lietu, kā cūkas kāju, kas
kalpoja izsalkuša un slima cilvēka pabarošanai. Uzskatāmi
viņš notēlo notikumu, atzīdamies, ka pats sev nevienu
kumosiņu neesot ņēmis, kaut gan bijis ļoti izsalcis, jo
ilgi bija gavējis un skaitījis lūgsnas. Savu patieso
stāstījumu viņš nobeidz ar vārdiem: "Dievs kungs tik
tiešām redzēja, kādu stiprinājumu un prieku sagādāju
izsalkušajam brālim, un viņš pievēra vienu aci, lai
svētīdams paceltu roku pār mani. Esmu pārliecināts, ka
Jēzus mani atzinīgi uzlūkotu, ja es paņemtu visas pasaules
cūkas, lai iepriecinātu un stiprinātu noskumušos un
slimos." Uz ko Poverello atbildēja: "Varbūt tev taisnība
brāli. Laicīgās lietas ir tik daudz vērtas, cik lielā mērā
tās kalpo tuvcilvēku labā. Prieka vārdā lai tev tiek
piedots!" Leģenda nobeidzas ar to, ka cūku gans, Sančo
Pansas priekštecis, tik lielā mērā aizkustināts, ka
atdāvina cūkas atlikumu vientiesīgajam Džinepro. Šodien
viņi visi trīs roku rokā pastaigājas paradīzē: cūku gans,
vientiesis Džinepro un atlabušais slimnieks. Bet svētais
Pēteris apmierināts smaida savā sirmvecajā bārdā.

Kopā ar tautu pat nedienas kļūst par Lieldienām.

Visi mēs esam konservatori, kad esam atbrīvojušies no
liekas spriedzes, kad dzīvojam pārpilnībā un pārticībā.
Mēs esam konservatori pēc labi ieturētām pusdienām.

Slepkavība - vienmēr ir kļūda. Nekad nevajadzētu darīt to,
par ko nedrīkst ar cilvēkiem patērzēt pēc pusdienām.

Cik bieži stundu klausot kaisles balsij, mēs maksājam ar
ilgām skumju dienām.

Ideja - ir kaut kas, pirmkārt, mūžīgs, tas ir, ne
dzimšanas, ne bojāejas, ne augšanas, ne izsīkuma nezinoša,
otrkārt, pati par sevi vienveidīga, visas tās atsevišķās
izpausmes gan rodas, gan iet bojā, bet pati tā nekļūst ne
lielāka, ne mazāka, nekādas tās pārmaiņas nenotiek.

Gudrais - tas, kas šodien dara to, ko nejēgas darīs pēc
trim dienām.

Pati smieklīgākā un bezjēdzīgākā nodarbe pasaulē -
cenšanās pierādīt, ka jums netrūkst pievilcības un prāta.
... . Laimīgs tas, kas kopš dzimšanas ir pieticīgs, ko
daba ir piepildījusi ar gudru un diženuma pilnu pārliecību
pašam par sevi! Nekas tā nepazemo cilvēku, nepadara to par
tik nožēlojamu, kā godkāre. Pēc manām domām, tā -
visdrošākā viduvējības pazīme, kaut arī mēs pazīstam ne
mazums visai apdāvinātu cilvēku, kas sirgst ar šo vājību.