Vai tiešām cilvēks nekam tik labprāt nenotic kā ļaunām valodām par savu tuvāko? Tās nejauši kaut kur dzirdējis, viņš labprāt atkārto saprasto un pārprasto, pievienodams vēl savu porciju rauga. Pietiek laikrakstā vai kaut kur citur publiskā vietā izteikt negatīvu spriedumu, un jau to visur dzird pieminam, gan smejoties, gan liekulīgi skumstot. Nevienam neiekrīt prātā ļauno valodu čūskai uzmīt uz galvas, to iznīcināt vai arī pārliecināties, cik tur patiesības. Cik labprāt atkārto ļauno vārdu, tik nelabprāt labo. Dzirdētai uzslavai paiet garām, to nepamana, ātri aizmirst, apšauba, apdrupina, apgrauž. Šai parādībai dziļi psiholoģisks iemesls: ļauns darbs un ļauna slava sīkbūtnēm atvieglo dzīvi, stiprina viņu varizejisko paštaisnīgumu.

Valoda - nevis domas dēls, bet gan tēvs.

Tie, kas ģērbušies netīrās drēbēs notriepj tos, kam pieskaras; tie, kam netīrs prāts un nešķīsts vai nikna valoda, samaitā dvēseles tiem, ar ko runā vai kuru tuvumā mīt.

Ir cilvēki, kuriem latīņu valodas zināšana netraucē būt par ēzeļiem.

Izvēlies to, kā dzīve un valoda, pat seja - dvēseles spogulis, tev ir patīkams; un, lai viņš vienmēr ir tavu acu priekšā kā sargs vai kā piemērs. Mums ir nepieciešams kāds, kam sekojot veidot savus tikumus.

Dzīves, valodas, paradumu vienkāršība stiprina tautu, bet greznība, izsmalcinātība runā un paradumos to vājina un tuvina bojā ejai.

Visu, ko saka prāts, var pārtulkot visās valodās; visu, ko saka jūtas,- nevienā.

Valoda nevar būt bez domas, doma var būt bez valodas.

Izglītība - vienīgais dievišķais un nemirstīgais mūsos, un divas lietas - saprāts un valoda - ir labākais cilvēkā.

Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un manī nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, tā nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies tas, kas nepilnīgs. ... .

Līdzcietība nav tikai kristietībā norobežota, arī austrumu filozofijā un reliģijā tai ierādīta izcila vieta. Hindustaņu valodā ir nepārtulkojams vārds meta, kam nav nekā kopēja ar līdzīgi izrunājamo grieķu vārdu un kas nozīmē iejūtību augstākā mērā: līdzcietīgais, uzlūkojot spitālīgo, pats saslimst ar šo slimību. Iejūtas bezmērīgumu, tās pārspīlētību rietumos nepazīst tādā mērā kā austrumos.

Cilvēki, kas izgudroja grēku atlaidi ar sakramentu palīdzību latīņu valodā, ir vainīgi pie pasaules tikumiska pagrimuma.

Savtība runā visās valodās un spēlē visādas lomas, pat nesavtību.

Poēzija var būt gan dievu, gan neprāšu valoda, un reti - godīga cilvēka valoda.

Sacelšanās - neuzklausīto valoda.