Savtība runā visās valodās un spēlē visādas lomas, pat
nesavtību.

Tie, kas ģērbušies netīrās drēbēs notriepj tos, kam
pieskaras; tie, kam netīrs prāts un nešķīsts vai nikna
valoda, samaitā dvēseles tiem, ar ko runā vai kuru tuvumā
mīt.

Kauns, negods, neslava un ļaunas valodas kaitīgas tikai
tiktāl, ciktāl tās sajūt. Kam šīs sajūtas nav, tam viss
minētais nav nekāds ļaunums. Kas par to, ka visa tauta
tevi izsvilpj, ja vien tu pats sev aplaudē!

Sacelšanās - neuzklausīto valoda.

[133] Ne pret vienu neesi rupjš, uz tevis teikto rupjību,
rupjība atbildē skanēs. Nevienam taču nav tīkama
aizkaitinoša valoda - tava paša rupjība var skart tevi
pašu.

Reiz ziemā Francisks kopā ar brāli Leo gāja no Peruzas uz
Porcionklio; bija tik auksts, ka viņi drebēja pārsaluši,
Francisks pasauca pa priekšu ejošo brāli Leo un teica
viņam: "Ak, brāli Leo, lai Dievs dotu, ka mūsu brāļi
kalpotu par svētas dzīves piemēru visur virs zemes, tomēr
pieraksti, ar to vēl nepietiek, lai prieks būtu pilnīgs."
Kad bija noiets vēl ceļa gabals, Francisks vēlreiz
piesauca brāli Leo. "Un vēl pieraksti, brāli Leo, ja mūsu
brāļi dziedēs slimos, izdzīs nelabos garus, darīs aklos
redzīgus vai augšāmcels jau četras dienas mirušos,
pieraksti,- tad arī prieks vēl nebūs pilnīgs." Kad bija
noiets vēl gabals ceļa, Francisks teica Leo: "Pieraksti
vēl, brāli Leo, ka pat tad, ja mūsu brāļi zinātu visas
valodas, visas zinības un visus rakstus, ja viņi ne tikai
spētu paredzēt nākotni, bet spētu ieskatīties arī visos
sirdsapziņas un dvēseles noslēpumos,- pieraksti, pat tas
nedara prieku pilnīgu." Pēc kāda laika Francisks vēlreiz
piesauca Leo un teica: "Un vēl brāli Leo, Dieva jērs,
pieraksti, ka arī pat tad, ja mēs iemācītos eņģeļu valodu,
ja mums atklātos zvaigžņu nolemtais, un visi dārgumi, ko
sevī slēpj zeme, un visi putnu, zivju, visu dzīvnieku,
cilvēku, koku, akmens un ūdens noslēpumi, - pieraksti, tad
arī tas nedarīs prieku pilnīgu." Nogājis vēl nedaudz
Francisks piesauca brāli Leo un teica viņam: "Pieraksti
vēl - ja pat mēs būtu tādi sludinātāji, kas pievērstu
visus pagānus ticībai Kristum,- pieraksti, ka arī tas
nedarītu prieku pilnīgu." Tad brālis Leo pajautāja
Franciskam: "Tad kas, brāli Francisk, dara prieku
pilnīgu?" Un Francisks atbildēja: "Lūk kas. Tas, ja
gadījumā, kad būsim nokļuvuši Porcionklio netīri,
salijuši, sastinguši no aukstuma un izbadējušies, lūdzot
mūs ielaist, vārtu sargs mums teiks: "Ko jūs klaidoņi
varat vazāties pa pasauli tautu musinādami un diedelēdami
žēlastības dāvanas no nabaga ļaudīm? Vācieties prom no
šejienes!" - un vārtus mums neatvērs. Un, ja pat tad mēs
neapvainosimies un pazemīgi, mīlestības pilni, nodomāsim,
ka vārtu sargam ir taisnība, ka pats Dievs ir licis viņam
tā ar mums izrīkoties, un bez nepatikas uz vārtu sargu
lietū un vējā, sniegā un ūdenī, neēduši sagaidīsim rītu,
tad, brāli Leo, tikai tad prieks būs pilnīgs."

Kategoriskums - nav politikas valoda.

Poēzija var būt gan dievu, gan neprāšu valoda, un reti -
godīga cilvēka valoda.

Izvēlies to, kā dzīve un valoda, pat seja - dvēseles
spogulis, tev ir patīkams; un, lai viņš vienmēr ir tavu
acu priekšā kā sargs vai kā piemērs. Mums ir nepieciešams
kāds, kam sekojot veidot savus tikumus.

Valoda un doma ir ierobežotas, patiesība ir bezgalīga.

Dzīves, valodas, paradumu vienkāršība stiprina tautu, bet
greznība, izsmalcinātība runā un paradumos to vājina un
tuvina bojā ejai.

Ir cilvēki, kuriem latīņu valodas zināšana netraucē būt
par ēzeļiem.

Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un manī nebūtu
mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs
zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es
zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man
būtu pilnīga ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet
nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es savu
mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani
sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad man nelīdz
nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā
neskauž, tā nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas
piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā
nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet
priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā
cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas,
praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa
izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu
mācība. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies tas, kas
nepilnīgs. ... .

Līdzcietība nav tikai kristietībā norobežota, arī austrumu
filozofijā un reliģijā tai ierādīta izcila vieta.
Hindustaņu valodā ir nepārtulkojams vārds "meta", kam nav
nekā kopēja ar līdzīgi izrunājamo grieķu vārdu un kas
nozīmē iejūtību augstākā mērā: līdzcietīgais, uzlūkojot
spitālīgo, pats saslimst ar šo slimību. Iejūtas
bezmērīgumu, tās pārspīlētību rietumos nepazīst tādā mērā
kā austrumos.

Dzīvē cilvēkam vajadzīgas trīs lietas: pacietība, tīkama
valoda un prasme glabāt noslēpumu.