Ir jācīnās pret vardarbību, bet tiekšanās par katru cenu no tās izvairīties nozīmētu atteikšanos no lielu cilvēku mērķu īstenošanas.

Vardarbības sludināšana ir pielīdzināma noziegumam.

Cik gan viegli lietu nosaukt citā vārdā, bet, cik gan grūti mainīt tās būtību.

Janu ideja rodas no tādu divu lietu salīdzināšanas, kuras vēl neviens nav salīdzinājis.

Janu ideja rodas no tādu divu lietu salīdzināšanas, kuras
vēl neviens nav salīdzinājis.

cik nevainīgs un tīrs ir gaiss
ir silta Jāņu nakts
ir katrā krūmā nelabais
bet es kā pelavmaiss

ir vienmēr kāds kas nesajēdz
ir kāds kurš arī tumsā redz
ir velēnu kas pāri sedz
un Jāņus nepieredz

un tālab drūvīgs paskats man
kaut sirdī līgojas un skan
jo vienmēr jāiedomā gan
par tiem kas nedabū
ir kādam drūmam jāpaliek
un tas kā jūtat būšu es
un dziediet ziediet meitenes
un zēni kas prot dvest

ne man tas grūti ir nekā
un svētkos neiztikt bez tā
ja gluži visi šā vai tā
var apvainoties veļi

Ir tādas zāles, kuru nav
pat lielajam debesu mantziņam.
- Un ir tādas naglas, kuras rauj
ar asaru sāļajām standziņām.

Ir tādas zāles. Ir jābūt, kau arī
neviens vēl tās nava dzēris.
- Es arī reizēm ķeru pie sirds,
bet būtu pēc tabletēm ķēris.

Tur sapresēti sapņi, kas māc
meitenes – tievas kā sklandiņas,
un mīļās domas, ko domā tāds,
kurš lido uz pirmo randiņu,

un rūgtie šņuksti, ko izgrūž kāds –
nupat vēl it laimīgs plandījies,
un jaunas meitenes rakstāmgalds,
kurā viens atkal ir vandījies,

un Jāņu naktis, un balles, kur diets,
un līgavas māsu sejas,
un pirmā kustībiņa zem sirds.
- un skaistākās latviešu dzejas.

Un ir tādi joki, par kuriem krauj
gan ieroču brālim, gan paziņam.
- Un ir tādas naglas, kuras rauj
ar asaru sāļajām standziņām.

1986

PAVĀRA MĀCEKLIS

Nu izdari tā lai mūris
Kādreiz salapo visam par spīti!
Nu izdari tā, lai kuras
Sārta Jāņuguns gāzes plītī.

Lai it visus akmeņus taukos
Vienreiz cauršalko bērzi un smilgas!
Sajauc pilsētu kopā ar laukiem –
Vienā putrā! Es nevaru ilgāk.

Labi, labi. Es vārīšu putru,
Kļūšu ķekša jeb, pareizāk, pavārs.
Ņemu pilsētu – pilsēta put nu –
Esmu putras vārītājs pavārgs.

Ņemu laukus un pilsētā metu –
Cik nu skaisti viss burbuļo!
Bet jau drīz kļūst šie burbuļi retāki,
Ātri vērtušies māžos un bumbuļos...

Ziepes vārīt es mācēju bieži,
Mēslus vārījis esmu daudz,
Nu kā krīvu krīvs nosaku cieši:
Lai kāds cits tālāk šo putru jauc,
Kamēr tā prātu man nejauc...

JĀŅU SONETS

kam citam šie leknie dēsti
ja ne saulgriežu naktij
kad ķimeņu sieri ir ēsti
un krūmos guļ sieviešu akti

varbūt šīs krāsa par treknu
un manī nav nekā derīga
bet varbūt ka dēsti par leknu
un daba ir pārlieku devīga

es nezinu ko tur var darīt
bet akti gar upmalu guļ
cik upei ir labi – man arī

kļūst silti no dīvajām ruņām
kā maigums no dvēseles dūņām
paceļas burbulis buļ

Tā gribējās ilgāk te palikt –
Lazdu gravās un ziedošās pļavās,
Starp ozoliem zaļiem un šalcošiem bērziem
Un Jāņuguns karstajās skavās…

Baltu rožu vainadziņu
Jāņu laika mirējai,
baltu rožu vainadziņu
tautas dziesmu teicējai.

Tu biji viss –
Gan straume marta palos,
Gan Jāņuguns, kas ilgi negrib dzist,
Gan pirmais sniegs, kas tīrs pār zemi balo, -
Tu biji viss.

ĪSTAIS LAPSĒNS

- Kas tad nu? Kam tu sabijies tā?
Kas tev tā, dēliņ, par baili?

- Kā nu ne, mamm. . . Lapsēns apēdis
Manu, lūk, cukurgaili!

- Kas nu tur liels! Tas gailītis, redz,
Bija no cukura pataisīts.

- Jānudien, mamm. . . Toties lapsēns gan,
lapsēns gan bija īsts. . .

Gluži kā es!

Laukos.

Mēs atbraucām uz laukiem. Es uzreiz
satiku kaķi. Es pazīstu visus kaķus. Tikai
nezinu, kā visus sauc. Mani sauc Jāņuks...
Gotiņas te visas ir brūnas. Tas nekas, ka
viņām ir ragi. Man nemaz nav no gotiņām
bail. Gotiņas ēd zāli un dod pienu.
Cālīšu māti sauc par vistu. Vista dēj olas.
Ja olas perē, tad no tām izšķiļas cālīši.
Cālīšu tēvs skaļi dzied...Arī tītaram ir
skaļa balss. Tikai viņš nedzied. Viņš visu
laiku buldurē...
Es tagad pazīstu visus dzīvniekus laukos.
Un vis dzīvnieki pazīst mani...

Vakar šitā Jāņa māte
Jāņu bērnus aicināja;
Kad atnāca Jāņu bērni,
Pati bēdza aizkrāsnī,
Pati bēdza aizkrāsnē
Pie circeņa midzenī.