Stiprajiem ir zināms: humāniSms nostiprina varu, bet neved pretim uzvarai.

Nav labi novērsties no saviem draugiem, kad esi sasniedzis sabiedrībā augstāku stāvokli. Tas saucas snobiSms.

PatriotiSms: pārliecība, ka tava valsts ir labāka par citām tāpēc, ka tieši tu tajā esi piedzimis.

PatriotiSms - gatavība visu ziedot savas dzimtenes labā ar nosacījumu, ka tas nekaitēs paša biznesam.

Demokrātija ir mehāniSms, kas garantē, ka mūs pārvalda ne labāk, kā esam to pelnījuši.

Saprāts pēc savas dabas izceļas ar sievišķīgumu: tas nekad nerada, bet tikai uztver; tā darbība ir vērst uz derīgu mērķu īstenošanu gan pilsoniskajā dzīvē, gan zinātnes un filozofijas un pat poēzijas jomā. Tamdēļ humāniSms kā tāds ir attiecināms uz saprāta sfēru. Bet šajā sfērā nevar rasties nekas ģeniāls, jo ģēnijs ir objektīvā vērojuma spēks, kas nav raksturīgs lielākajai cilvēku daļai. Tā izpausmei ir gadījuma raksturs, piemērām, pat parasts cilvēks spēj uzrakstīt ciešamu dzeju. Bet parādījies tas ātri zūd, jo parasts cilvēks meklē visā sev atbalstu abstraktā jēdzienā kā nogurušais meklē krēslu, lai apsēstos. To var izskaidrot tā, ka lielāko cilvēku daudzumu pasaule interesē vienīgi kā vēlmju objekts, kuru apmierināšanai pietiek ar vieniem jēdzieniem. Lūk, kāpēc pūli tik maz interesē mākslas darbi un dabas skaistums.

Valsts - ir tikai līdzeklis ar kuras palīdzību ar saprātu bruņots egoiSms cenšas izvairīties no pret viņa vērstām, paša radītām darbībām, pie kam, katrs, veicinot citu labklājību, šeit saskata paša labklājības ķīlu.

OptimiSms manā uztverē gadījumā, ja par to nerunā cilvēki aiz kuru šaurajām pierītēm nekas nemitinās, ir ne tikai absurds, bet arī augstākā pakāpē netikumīgs domāšanas veids, tas skan kā rūgts izsmiekls par cilvēces nebeidzamajām ciešanām.

Jautājums par morāles realitāti attiecas uz to, vai patiesībā ir kāds pamatots princips, kas ir pretējs egoisma principam? Tā, ka egoiSms pieprasa labklājību tikai atsevišķai personai, tad pretējam principam ir jāizplata šo prasību uz visiem.

Ne ironija, ne sarkaSms nekalpo par argumentiem.

DespotiSms - tāds pārvaldes veids, kur valdītājs ir zemisks, bet tas, pār kuru valda - pazemots.

AskētiSms nav pasaules noliegšana un miesas nogalināšana - tā ir gara uzvara pār iznīcīgo, lai stiprumā un Dieva gaismā kalpotu mīlestībā un spēkā visur tur, kur Dievs mums liek. Pasaulīgie ļaudis darbojas tikai sev - savai miesai, savam apģērbam, savam namam, savam godam, savam labumam, un tā bieži vien ir dvēseles pazušana.

Mīlestība - egoiSms divatā.

PatriotiSms - nav emociju eksplozija, bet gan mierīga un nemainīga uzticība visa mūža garumā.

Kad visu valsti aptver nelaime, tad egoiSms kļūst vispārējs.