tev nav vārda
bet lāgiem
slīd pāri tavs baltais vaigs
un tumšo dvēseļu zemē
iestājas saulains laiks

tev nav sejas
bet brīžiem
tu esi ik vienā vaigā
un tad mēs jūtam
tu atkal
esi atnācis laikā

tev nav balss
bet mēdz notikt
ka dzirdam tās vienīgās notis
bez kurām šai mazajā tautā
it nekas nevar notikt

tev nav nāves
bet lāgiem
kad spokojas – tevis nav
mēs veramies augšup
tu esi
tu esi Atkal
un Jau

1986

Egilam Plaudim

pūš milzīgi vēji
bet nenes nekā
vien šūpina Sauli
kā aukliņā

tu mīli šo dzīvi
kas nedod nekā
vien Sauli tādu
kā aukliņā

1985

ES SAKU „NĒ”

Melni karogi baltā sniegā
Pie dzimtenes priežu saknēm,
Bet es nogrozos dziļā miegā
un saku: „Nē.”

Pļāvējs atliecas, sāpe krustos...
IR tāda doma, ka beigās var sāpēt,
Lai nopļauto labāk justu.
Es saku: „Nē.”

Nodārd metāls, zilgmainās kāpnēs
Vīri nāk uzpīpēt.
Strādāts nav slikti, un tikai tāpēc
es saku: „Nē.”

Daudz ļoti mainās uz labu
Mūsu ikdienas pasaulē,
Bet es ticu, ka būšu labāks,
ja sacīšu: „Nē.”

Noķeriet mani, aizbāziet muti,
Pieveikts bez viltus es renstelē
Gulēšu šķību muti kā bute
un norūkšu savu: „Nē.”

Mani izglābs, dzīvošu es.
Tad varat nākt mani apstāvēt,
Kad esat pilnīgi droši –
Es neteikšu: „Nē.”

1980

KRETĪNU DEJA

laimīgi atkal
pie loga es smejos
manā sejā
kretīni dejo

viņi to labāk
par normāliem māk
viņiem tas iznāk
patiesāk
umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā tralalā
stāvu un smejos

kretīni dejo
dienu un nakti
es tik stāvu
un situ takti

kleinajām kājiņām
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija

pagalmā manā
ir purvelis maziņš
pazūd jau umpapā
kretīni daži

pasaulē tomēr
ir kretīnu daudz
citi nāk vietā
ar mašīnām brauc

umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā tralalā
stāvu un smejos

komplimenti
smaržo kā spirts
cik labi tev iznāk
cik solītis tvirts

kleinajām kājelēm
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija

daži ar kuriem
es aprunājos
teica ka tas vēl
tik mēģinājums

īstenā deja
pēc gadiem būs
pie sava loga
es ielūdzu jūs

1983

VAKARDZIESMA

dzrusku riebīgs (tā kā medus)
izpildītais pienākums
pašam drusku prieks par sevi
apmierināts vakars tumst

piepūstajos mēness vaigos
pazib laimīgs nogurums
kaut kur būdā pieticīgi
aizmieg vilku sugas suns

sērsnas garoza pār laukiem
drūmums pēdas neatstājot
kaut kur aizslāj – kā pa taukiem
sirdī jauni rīti mājo

gana riebīgs (tā kā medus)
izpildītais pienākums
tak nav nolemts pienākumā
lielu kaifu meklēt mums

1984

LŪKODAMIES NO DEVĪTĀ STĀVA
UZ GALOTNĪTĒM PIE MANĀM KĀJĀM

aizgrābts es veros uz priedēm tur lejā
arī priedes mēdz apciemot laime
saule no viņām spēj panākt visu -
kā no meičām –
ar glāstiem un glaimiem
saulainā pirmā februāra dienā
gribošas priedes līgojas vējā
dziļā saskanībā ar dabu
tvīkdams caur stiklu es lūkojos lejā

1987

kas tu pret planētas karstajiem avotiem?
kas tu pret čaļiem brīvības spārnotiem?
kantora zombis un
nekaunos atzīties
stāju pret viņiem ieņēmis

stāju
ne lozungus plikus
un viss

1986

tukšā Dubultu bārā
ar kustībām gausām un liegām
es noēdu zibsni
blenzdams
aiz milzīgā loga
sniegā

„ārā ledaina ziema
bet sauleszaķītis manī”
ar tādu domu es vilkos
uz istabu
frančus ganīt

un bija tik vientulīgi
starp mirušo gallu gariem
kā zvaigznei
kas izkrata sirdi
projāmsteidzīgiem stariem

1987

DĪVAINAIS KOMPLIMENTS

„visur ir labi kur tevis nav”
es dziedāšu būdams velis
„es neredzams klīstu kur mūžam nav
bijis ne manis ne tevis

es plivinos pilīs un bāros kur līst
viskijs absints un šņabis
jo tā ir drošāk: bez bēdu klīst
kur neesam bijuši abi

pa tuksnešiem slīdu un pludmalēm
kur spokaini saimnieko mēness
es esmu velis skatīt man lemts
tālas un dīvainas zemes

es esmu vēl tavās atmiņās
un tu esi manās atmiņās
bet dzīvā un svešā veidolā
tu nelauzies manā apziņā
es nemēdzu klaiņot kur dzīvojām mēs
man Pļavniekos atgriezties netīk
jo kas var galvot ka tur tavs tēls
nenāks pēkšņi man pretī

ir sievietes kuras tik līdzīgas tev
bet nav vairs tevis un manis
un tāpēc man labi kur tevis nav
un tev manu velīt – kur manis”

tā es dziedāšu būdams vēl
nepieredzējis velis
un izvairīšos no dzīvajām
kas izskatīsies pēc tevis


bet vēlāk man uzmāksies izmisums
jo ēnas ir vientulīgas
un ēnai ar ēnu nav satikties lemts
tad priedes drebēs kā stīgas

1987

stāstītu anekdotes bet zinu
tikai vecas un jēlas

purinādams galvu es minu
ko šī sieviete vēlas
ko viņa uzglabā
savā dvēselē
vēsajā medaljonā?

es viņu vedu ar šampi dzirdīt
vasaras paviljonā
es viņu vedu kā retu zvēru
kas rātni man pēdās min
es viņu gribu uz viņu es ceru
bet viņa to visu jau zin

1987

divu vecīšu piemiņai

cik biezs un necaurredzams plīvurs
kas ietin viņus abus divus

cik maiga nakts ir viņpasaulē
kāds miers pār viņu veciem kauliem

cik plīvurs biezs pār viņu mokām
vai betons drups no manām rokām?

nē, kur nu drups – vien klāsies blīvi
pār pirmskara un pēckardzīvi

1987

redzi
tur aizlīda Laiks
kā milzīga žņaudzējčūska

naktīs
tas guļas mums virsū
un ilgi un prasmīgi žņaudz

mēs novecojam
bet naktīs

jo dienā tas nebūtu vēlams
mēs redzētu kā tas notiek

pat mums
tas būtu par daudz

1987

vientulīgi pa ieliņām gāju
priecādamies par skaisto dienu
koki ar sarmas adatām durstījās
baznīcā nozvanīja pusvienu

vientuļa māte nāca man pretī
kopā ar savu vientuļo bērnu
māte neskatījās man virsū
bērns mani uzlūkoja kā ērmu

jūrai ledus vāks bija virsū
aizjūra tuvāka palikusi
ledus krāvumi laistījās saulē
sniegi man priekšā dzirkstīja klusi

1987

aiz loga ir aukstums
uz galda ir aukstums
un lampiņa sīka vilcēna acs

un es roku virs lampiņas sildu
lai noglāstītu
ja pienāks kāds

pienāk viens draudziņš
ledains tāds
un es neglāstu
glāsties pats

1987

LIELAIS LAUKUMS

O. Vācietim

Jūsu pastaigu vieta ir slēgta
Lielā Esplanāde ir ciet

Vieta kur visas nelietības
parasti pulcējas vienuviet

Vai tev patiešām likās ak cilvēce
dzejnieks kā bruģis tik ciets?

Vai tad jūs nemanījāt ļautiņi
laukums reģistrē visu un cieš?

Ciet ir jūsu pastaigu vieta
un ledus burtiem virs vārtiņiem zied
viņa par Čaku sacītais vārds:

NESLAMPĀJIET

1984