Arī labākam Draugam drīkst teikt tik daudz, cik viņš spēj panest.

Nesaki savam Draugam to, ko nedrīkst zināt tavs ienaidnieks.

Pirms ko dari, pavaicā padomu savam labākajam Draugam – egoismam.

Līdz ienaidniekiem, kaut viņš arī dzīvotu tepat aiz vārtiem, ir tālu, līdz Draugam tūkstoš un desmit tūkstoš kilometru – nieks.

Aizdodot naudu Draugam, zaudēsi draugu un naudu.

Un tikai tad pleci salīkst,
Ja Draugam ir jāaiziet
Un vienam tev vajag palikt,
Un arī smaidīt mazliet.

Vējš te atslābst, te sasperas atkal.
Tā kā jūras un taigas sargs,
gatavs neģēli ledū sakalt,
Draugam roku dos, tomēr bargs.

Baikāls dusmīgs kā septiņsimt lāču.
Baikāls laipnībā mierīgs mirdz.
Viņa dvēselē septiņsimt krāču,
Tā kā cilvēks viņš dažās ir.

Tu visskaistākais, dziļākais, Baikāl,
Tu visdzidrākais...Esi man tēvs!
Tu vissenākais...Tavā vaig;a
Nevar raudzīties pagurums gļēvs.

Viss grimst violets – vaivaru ziedos...
Un aiz kraujas lien mēness rags.
Uzmanīgi!- tas negaidot ieduras,
Un – šo ziedu tu alksti traks.

Elles katls. Marmora vāze, kas laistās.
Zinātnieku un zvejnieku plaukstas...
Baikāl, vīrs, kura laime visskaistāk
Sīkstā ikdienā plaukst!

Saule pārkāpj pār kalnu gāli,
Stāsta pasaulei:
-Katrā darbā ir maģistrāle,
Sevi atdod, drošāk ej!

Draugam jābūt mūsu dvēselē, bet tā mums ir klāt vienmēr; tā redz ik dienas, ko vien grib. Mēs dzīvotu lielā šaurībā, ja kaut kas būtu nepieejams mūsu domām.

Palīdzi Draugam kas ir nonācis nelaimē, jo kādreiz viņš ar to pašu atdarīs!

Koks atstāj celmu, akmens - vietu, bet draugs Draugam atmiņas.

Biedinajums

Reiz būs tev raibie svārki jānovelk,
Un tad sev apnicis, pilns sūru nievu,
Tu dziļā tumsā iesi sastapt savu Dievu. -

Tik kluss būs ceļš, kas tevi vadīs prom,
Ka tava elpa skaļāk teiks kā vārdi,
Ko labprāt tu ne sev, ne savam Draugam rādi.

Vairs tevi neglābs spožums svešs un lēts -
Kā vakars pelēks kļūs viss mūža gājums,
Un pretī nāks tavs tukšums, gļēvums, vājums.

Tev seju kapās spalgu smieklu šalts,
Ko, sevī slēpdams, skaļi būsi smējis
Tad, kad bij atzīties un klusēt vajadzējis.

Nekas tev nebūs dziļi sirdī svērts –
Ar viegliem zvārguļiem, ar košu kņadu
Tu būsi aizvadījis mirkli, stundu, gadu.

Un tad tev raibos svārkus novilks Dievs. -
Vai tiešām tik viens pats tu būsi bijis?
Un pazemots Viņš klusēs, tevi ieraudzījis.

Spainītis

Mazs spainis rokā Draugam manam.
Ar to viņš smeļ, ar to viņš lej.
Es it kā strautu dzirdu skanam.
Bet tie ir smiekli, ko viņš smej.

Nu - protams gan: par šādu trauku
Man arī prieks, es smeju līdz.
Šo spaini - tādu mazu, jauku,
Mēs visur, visur ņemsim līdz!

Kur ziedu līmenis kust pļavā
Un viļņo, vējam uzpūšot,
Mēs pasmelsim to spainī savā,
Lai nestu vecaimātei dot.

Reiz būs tev raibie svārki jānovelk,
Un tad sev apnicis, pilns sūru nievu,
Tu dziļā tumsā iesi sastapt savu Dievu. -

Tik kluss būs ceļš, kas tevi vadīs prom,
Ka tava elpa skaļāk teiks kā vārdi,
Ko labprāt tu ne sev, ne savam Draugam rādi.

Vairs tevi neglābs spožums svešs un lēts -
Kā vakars pelēks kļūs viss mūža gājums,
Un pretī nāks tavs tukšums, gļēvums, vājums.

Tev seju kapās spalgu smieklu šalts,
Ko, sevī slēpdams, skaļi būsi smējis
Tad, kad bij atzīties un klusēt vajadzējis.

Nekas tev nebūs dziļi sirdī svērts -
Ar viegliem zvārguļiem, ar košu kņadu
Tu būsi aizvadījis mirkli, stundu, gadu.

Un tad tev raibos svārkus novilks Dievs. -
Vai tiešām tik viens pats tu būsi bijis?
Un pazemots Viņš klusēs, tevi ieraudzījis.

Tā runāja puķu tirgonis

Jā, es ir filfaku beidzis
A kas?
Lai es rubīju šūlē?!
tur ir bardaks vēl lielāks kā Vefā.
Ē, uzrāvos viņreiz
ar pāris lampočkām ķešā.
Izručījos, a kakže.
Vovka man partkomā šancē
Par šoferi, ne jau . . .
Vot, puķītes atveda šorīt ar volgu
Dullais, priekš kam
lai audzēju pats!
Olga pa veikalu šeptē
un puķītes vienmēr ir frišas.
Viģiku nopirkām nesen
Piekāp, ja asinis riņķo par lēnu
Šitās? Ē, vecīt, šitās tu neņem,
tikai kā Draugam - tās ir no kapiem.
A šitās tu var paņemt
priekš brūtes! Sarkanas neļķes
Revolūcija, biedrīt, tā sakot.
Asiņu zieds

No drauga neaizņemies un Draugam neaizdod. Parāds, kā šķēres, pārgriež draudzības saites.