Gudrajam pie¬stāv ne vien mierīga gaita, bet arī atturīga, nevis pārdroša valoda.

Dižs gars noraida dižo un dod priekšroku mērenajam, nevis pārmērīgajam, jo mērenais ir noderīgs un dzīvotspējīgs, pārmērīgais - kaitīgs ar savu pārpilnību.

Mūsos mīt kāds svēts gars - mūsu ļauno un labo darbu vērotājs, kas sargā mūs un apietas ar mums, kā apejamies ar viņu. Dievs ir tev tuvu, Viņš ir ar tevi, Viņš ir tevī. Nav krietna cilvēka bez Dieva: vai tad kāds bez Viņa atbalsta spētu pacelties pāri laimei? Viņš dod mums cildenus, taisnīgus padomus.
Tāpat kā saules stari gan sniedz zemi, bet atrodas tur, no kurienes nāk, tā arī diža, svēta dvēsele, kas atsūtīta, lai tuvāk iepazīstam dievišķo, gan kavējas pie mums, taču paliek saistīta ar savu izcelsmi; no tās viņa ir atkarīga, turp raugās un tiecas, bet mūsu dzīvē piedalās kā augstākā būtne.

Ja kaut kas eksistē, kas dzīvi var padarīt laimīgu, tad tas arī būs ne no kā neatkarīgs labums, kas nevar izvirst ļaunumā.

Laimīgas dzīves būtība ir pilnīgs dvēseles miers un nesatricināma paļāvība, bet cilvēki krāj nemiera cēloņus un pa briesmām pilno dzīves ceļu ne vien nes, bet pat velk savas nastas!

Ja tev gadīsies birzs ar daudziem veciem kokiem, kuri pārsniedz parasto augstumu un kuru zari savijoties liedz skatīt debesis, tad koku staltums, vietas noslēpumainība, izbrīns par dziļo, nepārtraukto ēnu zem skaidrām debesīm radīs tev ticību dievībai. Un, ja kāda ala caurcaurēm izgrauztās klintīs nes uz savas muguras kalnu, ja tā nav cilvēka rokām izveidota, bet pašas dabas tik plaši izdobta, tad tava dvēsele ietrīsēsies svētuma nojausmā. Mēs turam cieņā lielu upju sākotnes; tur, kur no zemes pēkšņi izlaužas varenas straumes, redzami ziedokļi; godājam siltus avotus, un daži ezeri mums ir svēti savas ēnainās tumsas vai milzīgā dziļuma dēļ. Un, ja tu sastapsi cilvēku, kas briesmās nejūt bailes, kas ir brīvs no kaislībām, laimīgs nelaimē, mierīgs vētrās, kas cilvēkus skata no augšas, bet dievus - sev līdzās, - vai tevi tad nepārņems bijība pret Viņu? Tāds diženums nevar pastāvēt bez dievības atbalsta.

Nav nekāds brīnums, ka dižais rodas tikai ar lieliem starplaikiem. Viduvējo, kas dzimst pūļa labad, liktenis rada bieži, ievērojamo izceļ jau ar tā retumu.

Var droši aiztikt indīgu čūsku, kamēr tā aukstumā sastingusi: indes viņai netrūkst, tā tikai nav iedarbīga. Daudziem vienīgi trūkst likteņa labvēlības, lai nežēlībā, godkārē un baudkārē līdzinātos pašiem nekrietnākajiem.

Par nekrietnību nav lielāka soda kā būt nepatīkamam sev un savējiem.

Ja tiecamies pēc mērķa, ko gribam sasniegt ar lielām pūlēm, rūpīgi jāapsver, ka te varbūt nav nekā izdevīga vai pat ir vairāk neizdevīga: šis tas ir lieks, kam citam nav nekādas vērtības.

Smags ir nevis zaudējums, bet priekšstats par zaudējumu. Tev būs mazāk naudas? Bet arī mazāk nepatikšanu. Mazāk ietekmes? Bet arī mazāk skauģu.

Diezin vai atradīsies kāds, kas varētu dzīvot aiz atvērtām durvīm. Nevis mūsu lepnums ir nolicis durvju sargus, bet netīrā sirdsapziņa: mēs dzīvojam tā, ka tikt pēkšņi ieraudzītam nozīmē tikt pieķertam.

Tīra sirdsapziņa aicina par lieciniekiem veselu baru, netīra arī vientulībā ir nobažījusies un satraukta. Ja rīkojies godīgi, lai to zina visi; ja nekrietni, ko tad līdz, ka neviens to nezina, ja pats zini?

Ja filozofijā vispār ir kas labs, tad tas, ka tā neievēro ciltkoku: visi cilvēki, ja meklējam pašu pirmsākumu, cēlušies no dieviem.

Pareiza garīgā stāja pieejama visiem, tam visi esam dižciltīgi. Filozofija nevienu neatraida, nedz kādu atlasa, tā spīd visiem.