Šis pilnīgais prāts tiek saukts par tikumu un ir tas pats, kas tikumiskais. Tas tātad ir vienīgais labums cilvēkā, jo piemīt vienīgi cilvēkam.

Ja cilvēks ir nekrietns, viņš tiek pelts, ja krietns -tiks cildināts. Cilvēkam tātad galvenais un vienīgais ir tas, par ko viņu cildina vai peļ.

Ikvienu lietu cildina par tās piemērotību tam, kam domāta. Tātad arī cilvēkā nav svarīgi tas, cik zemes viņš apstrādā, cik naudas aizdod uz procentiem, cik apmeklētāju apliecina viņam savu cieņu, cik grezna ir viņa gulta, kā mirdz kauss, no kura viņš dzer. Svarīgi ir tas, cik viņš krietns, bet krietns viņš ir tad, ja prāts viņam attīstīts, taisns un atbilst viņa dabas gribai. To arī sauc par tikumu jeb tikumisko, un tas ir vienīgais cilvēka labums.
Labums ir tikai tas, kas dara dvēseli labāku. Cilvēka rīcību visa mūža laikā nosaka attieksme pret tikumisko vai netikumisko; tā rosina viņa domas vienu darīt, bet citu nedarīt. Krietns cilvēks darīs to, kas, viņaprāt, ir darāms saskaņā ar tikumu, kaut arī tas būtu grūti.

Nav cita labuma kā tikumiskais, un nav cita ļaunuma kā netikumiskais.

Muļķība var uztrausties līdz gudrībai, gudrība krist atpakaļ muļķībā nevar.

Ko neapdomīgi cilvēki bieži noniecina, bet gudrie vienmēr, tas nav ne labums, ne ļaunums. Tātad vienīgais labums ir pats tikums, kas lepni soļo laimei un nelaimei pa vidu, dziļi nicinādams abas.

Gudrais zina, ka viņu gaida viss. Lai notiek kas notikdams, viņš saka: "Es to zināju."

Tikumiskās pilnveides pakāpes

Jāmācās tikmēr, kamēr ko nezinām, bet, ja
ticēsim parunai, - kamēr dzīvojam. (..) Nevienam gudrība netiek gadījuma pēc. Nauda nāks
pati no sevis, amatu piedāvās, ietekmi un stāvokli tev varbūt uzspiedīs, bet tikums no gaisa
nenokritīs, nedz to iepazīs ar nelielām pūlēm,
ar niecīgu darbu. (..) Nejēgu pulgās jāklausās ar
vienaldzību; tam, kas tiecas pēc tikuma, jānicina nicinājums.

Katras lietas vērtību nosaka tai piemītošais
labums. Par vīnkoku spriežam pēc ražības un
vīna garšas, par briedi - pēc ātrajām kājām.
Sunim galvenais ir oža, kad jāsadzen dzīvnieka
pēdas. Ikvienā labākajam jābūt tam, kālab tas
radīts un pēc kā to vērtē. Bet kas ir labākais cilvēkā? Prāts: ar to viņš pārāks par dzīvniekiem
un seko tūdaļ aiz dieviem.

Kas ir īpatns cilvēkam? Prāts. Būdams pareizs
un pilnīgs, tas nodrošina cilvēka laimi. (..) Šis
pilnīgais prāts tiek saukts par tikumu un ir
tas pats, kas tikumiskais. Tas tātad ir vienīgais
labums cilvēkā, jo piemīt vienīgi cilvēkam. (..)
Ja cilvēks ir nekrietns, viņš tiek pelts, ja krietns -
tiks cildināts. Cilvēkam tātad galvenais un vienīgais ir tas, par ko viņu cildina vai peļ.

Ikvienu lietu cildina par tās piemērotību
tam, kam domāta. Tātad arī cilvēkā nav svarīgi
tas, cik zemes viņš apstrādā, cik naudas aizdod
uz procentiem, cik apmeklētāju apliecina viņam
savu cieņu, cik grezna ir viņa gulta, kā mirdz
kauss, no kura viņš dzer. Svarīgi ir tas, cik viņš
krietns, bet krietns viņš ir tad, ja prāts viņam
attīstīts, taisns un atbilst viņa dabas gribai. To
arī sauc par tikumu jeb tikumisko, un tas ir vienīgais cilvēka labums.

Labums ir tikai tas, kas dara dvēseli labāku.
Cilvēka rīcību visa mūža laikā nosaka attieksme
pret tikumisko vai netikumisko; tā rosina viņa
domas vienu darīt, bet citu nedarīt. Krietns cilvēks darīs to, kas, viņaprāt, ir darāms saskaņā
ar tikumu, kaut arī tas būtu grūti.

Nav cita labuma kā tikumiskais, un nav cita ļaunuma kā netikumiskais.

Cilvēks ir tas, par ko viņš visu laiku domā.

Es neesmu ķermenis, kam ir dvēsele, es esmu dvēsele, kuras redzamo daļu sauc par ķermeni.