Gājēja dziesma

Izgaist krasts un nozūd mala,
Kur vēl biju vakarrīt.
Šodien savam ceļam gala
Nespēju vairs saskatīt.

Degošs mēness, augstu kāpis,
Nebeidzamu ceļu veŗ.
Gars, pats sava spēka slāpis,
Negausīgiem malkiem dzeŗ.

Nedrošs solis, zemi taustot,
Baigu dziļu straumi brien.
Paiet nakts un, gaismai austot,
Jauni vēji pāri skrien

Drebot rokas aizklāj seju -
Tumša baisma sirdi māc.
Kurp es eju? Kurp es eju?
- Ceļu radot, pretī nāc.

Rūgtais prieks

Neredzu laba, ne ļauna -
Skumjas, vajātas sejas.

Kas gan visiem aiz pleca

Mums tik priecīgi smejas?

Tālavas taurētājs

Uz Tālavas biezajiem siliem
Nakts pelēkus palagus klāj.
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

Te it kā sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu,
Ka zirgu pakavi klab.

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumburā lien.

„Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību!
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!”

„Mans zelta ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods,
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods!”

Un taurētājs pūs ar spēku,
Ka koku galotnes trīc,
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Dreb, šūpojas staltā egle
Un brākšķ, un gāžas, un krīt.

Un taurētāja krūti
šķēpi un cirvji šķeļ –
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

Un viņš un viņa pulki
Uz cīnu kājas aun
Un šķēpnešiem pretim drāžas,
Dzen stiegnājā tos un kaun.

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vainagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazariem,
Un līgava puķēm to kaisa
Un dzintara gabaliem.

Un, kamēr savaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.

Līgo!

Tur ūdens viz, tur laiva brauc,
Tur meitenes laimīgi līgo,
Tur zēni rakstā aires ceļ
Un smejas, un gavilē : līgo!

Uz krasta margām atspiedies,
Es cepuri paceļu: līgo!
Ardievu, mana jaunība,
ardievu, ardieviņu līgo!

Negaidīts vakars

Jau saule laižas uz debessmalu,
Iet steigdamās darba nedēļa uz galu.
Cik ilgi vēl, kad bij pirmdienas rīts,
Un, vai dieniņ, cik maz ir padarīts!
Apēst gribēju lielu, plašu druvu
Un ir stūrīša lāgā nepaguvu!
Gribēju istabai ielikt lielus, gaišus logus,
Ap zaļajiem dārziem aptaisīt žogus,
Gribēju pat atmatā plēsumu plēst
Un tad pie jautriem kaimiņiem launagu ēst.
Bet kavēja karstums un lietus, un šis un tas,
Nevajadzēja arī tik garas diendusas,
Nevajadzēja tik garas diendusas –
Domas pie tā visvairāk aizmetas.
Bet nokavētā nav velti ko žēlot,
Raug, mākoņu rozes sāk plaucin un kvēlot,
Jau tornī zvaniķis uzkāpis, drīz
Tas svētu vakaru iezvanīs.
Vēl stundiņa laika līdz tumsai – varbūt,
Varbūt vēl ko varēšu sasteigt un gūt.

Cik drīz!

Pār ceļu līgojas ziedu zars.
Es stāvu, un raiba rinda
Ir tāluma brauc: bij kāznieku bars,
Zvārguļi skandēja, šķinda.

Un, pirms es domāju, garām bij
Troksnis un dzīrnieki staltie;
Un, pirms es domāju, zaram bij
Krituši ziedi baltie.

Un dīvaini baigas jūtas man
Dvēselei pāri gāja.
Cik drīzi nīcības sauciens skan,
Klusums cik ātri jāja!

Pret debesīm briest klusas priedes,
Pār viņām zeltains vakars klājas.
Grimst saule jūrā dzeltengudra,
Un soļu maldu gaita stājas.

Un, gaidās maigi piekļaudamās,
Ar karstām dvesmām mani mīļo...
Ne rokas celt, ne vārdus runāt –
Rēns vakars mirst, un zvaigznes zvīļo.