Visiem, kuri to vēlas, ir laiks. Darbi nevienam nedzenas pakaļ: mēs paši turam tos savās
skavās un uzskatām aizņemtību par laimes
pazīmi.

Cilvēka labums ir ķermenisks. Afekti, piemēram, dusmas, mīlestība, skumjas, ir ķermeniski.

Ja afekti ir ķermeniski, tad ķermeniskas ir
arī dvēseles slimības, piemēram, mantkāre,
nežēlība, iesīkstējušie un par nelabojamiem
kļuvušie netikumi, tātad arī ļaunprāts un visi tā
paveidi - skopums, nenovīdība, augstprātība:
tātad arī labumi, tāpēc ka tie ir pretstati netikumiem. Vai tad neredzi, kādu dzīvību skatienam piešķir drošsirdība? Kādu spraigumu - prātīgums ? Kādu rimtumu un mieru - bijība? Kādu
gaišumu - prieks? Kādu noteiktību - nopietnība? Kādu atraisītību - patiesīgums? Tātad tie visi ir ķermeniski, jo maina ķermeņa krāsu un izskatu.

Vislabākais - paciest, ko nevar labot, un bez
kurnēšanas sekot Dievam, pēc kura gribas viss
notiek. Slikts ir kareivis, kas savam pavēlniekam seko vaidēdams.