Kaut arī pašnoniecināšana ir pretēja augstprātībai, tomēr

sevis noniecinātājs stāv augstprātīgajam ļoti tuvu, jo, tā

kā viņa bēdas rodas no tā, ka par savu bezspēcību viņš

spriež pēc citu spējām jeb tikumības, tad viņa bēdas

remdināsies, proti, viņš priecāsies, ja viņa iztēle

nodarbosies ar citu trūkumu izskatīšanu; no šejienes

cēlies arī sakāmvārds: nelaimes biedri ir nelaimīgā

mierinājums. Un otrādi: jo vairāk viņš būs pārliecināts,

ka vērtējams zemāk par citiem, jo vairāk skums. Un tāpēc

iznāk tā, ka neviens tik ļoti nesliecas uz skaudību kā

sevis noniecinātāji, un cilvēku darbus viņi cenšas

apspriest vairāk tādēļ, lai tos nopeltu, nevis tādēļ, lai

tos izlabotu. Galu galā viņi cildina tikai

pašnoniecināšanu un lepojas ar to, tomēr tādā formā, lai

liktos, ka viņi paši sevi noniecinājuši.

Nekad pašslavināšana nav tik riebumu radoša, cik

pašnoniecināšana.