Apsveikuma pantiņi

Patiesi skaista dzīve ir tikai tad, kad tā sevī ietver

traģēdiju.

Traģēdija rodas divu vienādi likumīgu, ar vienādām

tiesībām dzīvot, spēku sadursmē. Tātad vāja traģēdija ir

tā, kurā darbojas nelikumīgi spēki. Tātad spēcīga

traģēdija ir tā, kas visu padara par likumīgu.

Dziļākā personiskā traģēdija, ko pārdzīvo cilvēki, ir

atšķirība starp to, kas cilvēkam ir bijis iespējams, un

to, par ko viņš ir kļuvis īstenībā.

Cilvēkam ir pazīstami divi traģiskā izpausmes veidi. Viņš

cieš no tā, ka pasaule ir vienaldzīga pret viņu, un

apzinoties paša nespēju šo pasauli mainīt.

Drāma mums norāda nākotnes dzīvi kā traģiku: viņas nesējs

varonis vecajā iekārtā cīnās un krīt, bet viņa doma

uzvarēs. - Drāma mums iet ne uz pagātni, bet uz nākotni;

viņa iztēlo dzīvi, kura būs jādzīvo, viņa par to cīnās un

to rada.

Cilvēces jaunībā grieķu sirdis iedrebējās un līdzjūtībā un

bijās noskaidrojās no kaislībām, kad lūkoja traģēdijā

nepārvaramā, neizprotamā liktens gaitu. Mēs garos vēstures

laikmetos esam dažu izpratuši un dažu pārvarējuši liktens

gaitā, un citādi mēs skatāmies uz traģēdiju. Bet pēc

vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu mūsu sirdis vēl

iedrebas bījās, lūkojoties grieķu traģēdijā un viņu

pārvarīgā, neizprotamā likteni, kā mūsu bērnības un bīju

tēlos. Un mūžam jaunas paliks tās paaudzes, kas dvēselē

spēs just cilvēces jaunības pirmās lielās jūtas.

Mūsu dzīvē ir iespējamas tikai divas traģēdijas. Pirmā -

kad neesi saņēmis, ko gribējis, otrā - kad esi saņēmis.

Otrā ir sliktāka, tā ir patiesa traģēdija!

Svešas drāmas vienmēr ir nepanesami banālas.

Traģēdijas pievilcības spēks slēpjas tās spējā izraisīt

līdzcietību un šausmas.

Zeme - milzīgs teātris, kurā ar dažādiem nosaukumiem tiek

spēlēta viena un tā pati traģēdija.