Apsveikuma pantiņi

... tu taču izbaudīji, kā pēc tik daudziem maldiem nekur tu tā arī neatradi laimīgu dzīvi: nedz prāta slēdzienos, nedz bagātībā, nedz slavā, nedz arī baudās - nekur. Tad kur tā ir? Tajā darbībā pēc kuras tiecas cilvēka iedaba. Bet kā to darīt? Turēties pie pamatatzinumiem, no kuriem izriet tieksmes un darbošanās. Pie kādiem pamatatzinumiem? Par labo un ļauno: nav labuma tajā, kas cilvēku nedara taisnīgu, saprātīgu, vīrišķīgu, brīvu, un nav nekāda ļaunuma tajā, kas nerada pretējo.

Laime ir spēja mīlēt.

Laime ir just, ka cilvēks, ko mīli, tevi saprot.

Parasti mums netrūkst pašas laimes, bet gan spējas būt laimīgiem.

Esmu sapratis, ka vieglāk kļūt laimīgam ierobežojot savas vēlmes nekā apmierinot tās.

Kurš ienāk laimes namā caur baudu durvīm, tas parasti iziet no tās caur ciešanu durvīm.

Cilvēka laime - kaut kur starp brīvību un disciplīnu. Viena pati brīvība bez stingras disciplīnas vai bezjūtīgi likumi nespēj radīt pilnvērtīgu personību.

Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

Darbojoties citu laimes labā, mēs rodam savu personīgo.

Dažkārt laimē ir daļiņa muļķības.

Laime dzīvē nau cilvēka pienākums; laime nāvē gan, jo tā attaisno cilvēka dzīvi, teikdama: 'Tu esi pareizi darījis.'

Pie laimes pieder pašam sevi just, pašapziņa. Arī altruisti pamatā grib tikai paši sevi just, būt paši lieli un lepni, ka viņi citus aplaimo. ... . Dzīve citu labā ir absurds, nevis laime.

Laime nav atrodama bezdarbībā un mierā, bet kustībā un centībā.

Lai cilvēks būtu laimīgs, ir vajadzīga ne tikai baudu daudzveidība, bet arī cerība, nodarbošanās, kas dzīvei piešķir jēgu un pārmaiņas.

Nekad cilvēku laime nav pacēlusi tādos augstums, lai viņš neizjustu vajadzību pēc citiem cilvēkiem.