Apsveikuma pantiņi

Tam, kurš nav apguvis labestības zinātni, visas citas zinātnes ir kaitīgas.

No visām tikumiskām vērtībām visaugstākā vērtība - labestība.

Labestība, kas neietver sevī ļaunumu, egoistisko sākumu,- tukša, snauduļojoša labestība.

Dāvā gaismu, tad tumsa izklīdīs pati no sevis.

Labestība ir jāapvieno ar zināšanām. Savā dzīvē man nācies pieredzēt, ka no labestības vien nav liela labuma. Ir jācenšas sevī izkopt spēju izdarīt izvēli, un tam nepieciešams raksturs un garīga uzdrīkstēšanās.

Ar labestību bieži var nodarīt ļaunumu, tapēc, ja vēlies izdarīt ko labu, rūpīgi visu apdomā.

Ūdenim līdzīga augstākā labestība. Ūdens labestība ir derēt visām būtnēm, neapdraudot tās.

Labestība - cilvēku vājumu saprašana, zināšana, cik grūti būt cilvēkam - nav samaināma ar mīlestību. Mīlestība ir personiska simpātija pret noteiktu, izraudzītu cilvēku, kas mūsos atmodina ilgas līdz laika galam, vienmēr palikt ar viņu kopā. Labestību turpretī var dāvāt arī nejaušam garāmgājējam, tā ir bezpersoniskāka nekā mīlestība, tā ir simpātija pret visiem cilvēkiem. ... . Pastartiesā cilvēks netiks tiesāts par savu zināšanu, saprāta un veikuma mēru, bet gan pēc izdāvātās labestības un mīlestības mēra.

Šopenhauers kļuva par mīļāko filozofu jaunībā, kad viņa galvenā darba Die Welt als Wille unt Vorstellung otrā sējumā lasīju: Kā lāpas un uguņošanas izbāl un kļūst neredzamas saules priekšā, tāpat sirds labestība pārgaismo garu, jā, pat ģēniju un daiļumu. Pat visaprobežotākais prāts un visgroteskākais neglītums, ja tai atplaiksnījās sirds labestība, staro un apskaidrojas augstākā skaistumā. no kura runā viedums, kas apklusina jebkuru cita veida viedumu. Jo sirds labestība ir transcendenta īpašība, kas pieder lietu augstākai kārtībai, pāresmes sfairai un ir inkommerrsurabla (nesalīdzināma) ar jebkuru citu pilnību. Kur tā augstākā mērā sastopama, tur tā sirdi dara tik lielu, ka tā aptver pasauli - ārpus tās nekas vairs nav meklējams.

Labu darīt, necerot uz dzeramnaudu ne šai, ne citā pasaulē, ir cilvēka esmes augstākais apliecinājums.

Tam, kurš apguvis labestības zinātni, visas citas zinātnes ir kaitīgas.

Labestība ir vājums, ja tā mūžīgi, nebeidzami piedod, bez pārliecības, ka saņēmējs kļūst labāks. Labestība ir spēks un lielums, ja tā arvien vēl dod pēc atkārtotas atpakaļslīdēšanas, bet pie tam redz, ka saņēmējs šīs labestības dēļ kļūst stiprāks, arvien retāk, mazākā mērā krīt atpakaļ, ka mācās to saprast, jūt tās lielumu, aug paša acīs, ka viņš arī grib dot. Labestība ir liela, ja tā saņēmēju pārvērš, dara sev līdzīgu, sagatavo sev, lai viņš tai derētu, bet viņa persona ar saņemšanu tiek paplašināta. Labestība ir liela, ja tā ir egoistiska, maza, ja tā dod saņēmēja dēļ, t. i., nekā nedara sevis labā. Labestība ir maza arī vēl tad, ja ieguvums no došanas ir mazs, ja tā gaida tikai mazu pateicību, liela, ja tā visu personu satver un uzņem sevī.

Visam var pretoties, bet tikai ne labestībai.

Paši maigākie augi stiepjas augšup caur viscietāko zemi, klints plaisām. Tā arī labestība. Kāds gan kalts, kāds veseris, kāds tarāns spēj spēkā līdzināties ar labsirdīgu un patiesu cilvēku! Nekas nav spējīgs tam pretoties.

Labestība - vienīgais ietērps, kas nekad nenonēsājas.