Apsveikuma pantiņi

Cilvēki var ilgi soļot līdzās, ieslēgušies
savā klusumā vai arī pārmīdami vārdus, kas
neko neizsaka. Bet pienāk briesmu stunda.
Tad cilvēki plecu pie pleca balsta cits citu.
Viņi atklāj, ka pieder pie vienas kopienas.

Lielumu rada atbildības izjūta. [..]
Līdzīgi kupliem kokiem uzņemties pasargāt
plašumu ar savu lapotni.

Būt cilvēkiem tieši nozīmē būt atbildīgam. Tas nozīmē izjust kaunu par postu,
kas, šķiet, nav no mums atkarīgs. Tas nozīmē
lepoties ar uzvaru, ko guvuši mūsu biedri. Tas
nozīmē apzināties, ka, nolikdami vietā savu
akmeni, mēs palīdzam celt pasauli.

Mēdz cildināt nāves nicināšanu. Jāsmejas par tādu nāves nicināšanu. Ja tā nesakņojas labprātīgā atbildībā, tad tā ir tikai
gara nabadzība vai jauneklīgas nenosvērtības
zīme.

Atceros kāda dārznieka nāvi, kurš man
sacīja: „Ziniet... kad cilāju lāpstu, reizēm man
lija sviedri. Kaulu sāpes padarīja stīvu manu
kāju, un es lādēju šo verga darbu. Jā, bet šodien man gribētos rakt, rakt zemi. Rakt taču
ir tik jauki! Cilvēks jūtas tik brīvs, kad rok
zemi! Un kas gan tagad apgriezīs manus kokus?” Viņš atstāja iekopjamu zemi. Atstāja
vēl neiekoptu planētu. Mīlestība viņu saistīja
ar visām pasaules zemēm un visiem pasaules
kokiem. Viņš bija augstsirdīgais, devīgais, dižais zemes kungs! Viņš bija drosmīgs cilvēks,
radīšanas vārdā cīnījās pret nāvi.

Ja mums liekas, ka mašīna samaitā cilvēku, tad varbūt tāpēc, ka mums trūkst pietiekamas atkāpes, lai spriestu par mūsu pieredzēto, tik straujo pārvērtību sekām. Kas gan
ir simts gadu mašīnas vēstures, salīdzinot ar
divi simti tūkstoš gadu ilgo cilvēka vēsturi?
Mēs tikko esam paguvuši iedzīvoties ainavā
ar ogļraktuvēm un elektrostacijām. Mēs tikko
sākam iekārtoties jaunajā mājā, ko neesam
pat vēl beiguši celt.

Viss ap mums tik ātri pārvērties: cilvēku attieksmes, darba apstākļi, paražas. Pat
mūsu atziņu pasaule satricināta pašos pamatos. Jēdzieni šķiršanās, prombūtne, attālums, atgriešanās, lai gan vārdi palikuši tie paši, vairs
neizsaka to pašu saturu. Lai uztvertu šodien-
nas pasauli, mēs lietojam valodu, kas radīta
vakarējai pasaulei. Un pagājušo laiku dzīve
šķiet vairāk atbilstam mūsu dabai varbūt vienīgi tāpēc, ka tā vairāk atbilst mūsu valodai.

Katrs jauns progress izdzen mūs mazliet tālāk ārpus nulle iegūto paradumu loka,
un mēs patiesi esam emigranti, kas vēl nav
nodibinājuši savu tēviju.

Drosme visupirms ir taisnīguma sekas.
Šķiet, ka visas cilvēka rūpaliskās pūles, visi aprēķini, visi rasējumi garajās nomoda naktīs galu galā uzskatāmā plāksnē noved tikai pie vienkāršības, it kā būtu vajadzīga
vairāku paaudžu pieredze, lai pamazām attīrītu kādas kolonnas, kuģa korpusa vai lidmašīnas fizelāžas aprises, līdz tās iegūst krūts
vai pleca līniju pirmatnējo skaidrību. Šķiet, ka
inženieru, rasētāju, plānotāju darbs tātad ir
nogludināt, nolīdzināt formas, padarīt vieglāku atsevišķu mezglu, līdzsvarot spārnu, līdz
tas izgaist pats no sevis un nav vairs pie lidmašīnas rumpja piestiprināts spārns, bet pilnīgi nobriedusi, no sava apvalka beidzot atbrīvota forma, kaut kas līdzīgs negaidīti uznirušam, noslēpumaini saliedētam kopumam,
kas ir rada poēmai.

Ko mēs zinām? Vienīgi to, ka pastāv
neizpētīti nosacījumi, kas dara auglīgu mūsu
augšanu.

Mani aplam saprastu, ja liktos, ka vedinu apbrīnot pirmām kārtām cilvēkus. Visvairāk apbrīnojuma ir augsne, kas viņus radījusi.

Skatījos uz māti, veco zemnieci, ar mierīgu un skarbu seju, uz viņas cieši sakniebtajām lūpām, uz šo seju, kas bija pārvērtusies
akmens maskā. Un tanī es pazinu dēlu vaibstus. Pēc šīs maskas bija atlietas viņu sejas.
Šis augums bija noderējis, lai atlietu viņu stāvus, šos skaistos vīru paraugus. Tagad tā gulēja, salauzta – kā čaula, no kuras izņemts
auglis. Un savukārt dēli un meitas no savas
miesas radīs mazus cilvēkbērnus. Šais mājās
ļaudis nemira. Māte mirusi; lai dzīvo māte!

Nav jēgas visu dzīvi pārdzīvot. - Smaidi, esi priecīgs, savādāk vēlāk, atskatoties atpakaļ, viss, ko redzēsi, būs viens vienīgs MURGS.

Sāpīgi ir, ja meklē un neatrod, bet vēl sāpīgāk ir, ja atrod un pazaudē.

Ieslēdz mani savā sirdī un atslēgu iemet jūrā!